¹When therefore the LORD knew how the Pharisees had heard that Jesus made and baptized more disciples than John,

¹Kad Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus kristī un iegūst vairāk mācekļu nekā Jānis,

²(Though Jesus himself baptized not, but his disciples,)

²(Lai gan Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi),

³He left Judaea, and departed again into Galilee.

³Tad Viņš atstāja Jūdeju un aizgāja atkal uz Galileju.

⁴And he must needs go through Samaria.

⁴Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.

⁵Then cometh he to a city of Samaria, which is called Sychar, near to the parcel of ground that Jacob gave to his son Joseph.

⁵Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.

⁶Now Jacob's well was there. Jesus therefore, being wearied with his journey, sat thus on the well: and it was about the sixth hour.

⁶Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda.

⁷There cometh a woman of Samaria to draw water: Jesus saith unto her, Give me to drink.

⁷No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert!

⁸(For his disciples were gone away unto the city to buy meat.)

⁸(Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.)

⁹Then saith the woman of Samaria unto him, How is it that thou, being a Jew, askest drink of me, which am a woman of Samaria? for the Jews have no dealings with the Samaritans.

⁹Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem.

¹⁰Jesus answered and said unto her, If thou knewest the gift of God, and who it is that saith to thee, Give me to drink; thou wouldest have asked of him, and he would have given thee living water.

¹⁰Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.

¹¹The woman saith unto him, Sir, thou hast nothing to draw with, and the well is deep: from whence then hast thou that living water?

¹¹Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens?

¹²Art thou greater than our father Jacob, which gave us the well, and drank thereof himself, and his children, and his cattle?

¹²Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki?

¹³Jesus answered and said unto her, Whosoever drinketh of this water shall thirst again:

¹³Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps.

¹⁴But whosoever drinketh of the water that I shall give him shall never thirst; but the water that I shall give him shall be in him a well of water springing up into everlasting life.

¹⁴Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.

¹⁵The woman saith unto him, Sir, give me this water, that I thirst not, neither come hither to draw.

¹⁵Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!

¹⁶Jesus saith unto her, Go, call thy husband, and come hither.

¹⁶Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!

¹⁷The woman answered and said, I have no husband. Jesus said unto her, Thou hast well said, I have no husband:

¹⁷Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra.

¹⁸For thou hast had five husbands; and he whom thou now hast is not thy husband: in that saidst thou truly.

¹⁸Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici.

¹⁹The woman saith unto him, Sir, I perceive that thou art a prophet.

¹⁹Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis.

²⁰Our fathers worshipped in this mountain; and ye say, that in Jerusalem is the place where men ought to worship.

²⁰Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt.

²¹Jesus saith unto her, Woman, believe me, the hour cometh, when ye shall neither in this mountain, nor yet at Jerusalem, worship the Father.

²¹Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē!

²²Ye worship ye know not what: we know what we worship: for salvation is of the Jews.

²²Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem.

²³But the hour cometh, and now is, when the true worshippers shall worship the Father in spirit and in truth: for the Father seeketh such to worship him.

²³Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz.

²⁴God is a Spirit: and they that worship him must worship him in spirit and in truth.

²⁴Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā.

²⁵The woman saith unto him, I know that Messias cometh, which is called Christ: when he is come, he will tell us all things.

²⁵Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās.

²⁶Jesus saith unto her, I that speak unto thee am he.

²⁶Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā.

²⁷And upon this came his disciples, and marvelled that he talked with the woman: yet no man said, What seekest thou? or, Why talkest thou with her?

²⁷Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu?

²⁸The woman then left her waterpot, and went her way into the city, and saith to the men,

²⁸Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm:

²⁹Come, see a man, which told me all things that ever I did: is not this the Christ?

²⁹Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus?

³⁰Then they went out of the city, and came unto him.

³⁰Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa.

³¹In the mean while his disciples prayed him, saying, Master, eat.

³¹Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd!

³²But he said unto them, I have meat to eat that ye know not of.

³²Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat.

³³Therefore said the disciples one to another, Hath any man brought him ought to eat?

³³Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst?

³⁴Jesus saith unto them, My meat is to do the will of him that sent me, and to finish his work.

³⁴Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.

³⁵Say not ye, There are yet four months, and then cometh harvest? behold, I say unto you, Lift up your eyes, and look on the fields; for they are white already to harvest.

³⁵Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai!

³⁶And he that reapeth receiveth wages, and gathereth fruit unto life eternal: that both he that soweth and he that reapeth may rejoice together.

³⁶Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs.

³⁷And herein is that saying true, One soweth, and another reapeth.

³⁷Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.

³⁸I sent you to reap that whereon ye bestowed no labour: other men laboured, and ye are entered into their labours.

³⁸Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā.

³⁹And many of the Samaritans of that city believed on him for the saying of the woman, which testified, He told me all that ever I did.

³⁹Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi.

⁴⁰So when the Samaritans were come unto him, they besought him that he would tarry with them: and he abode there two days.

⁴⁰Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas.

⁴¹And many more believed because of his own word;

⁴¹Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ.

⁴²And said unto the woman, Now we believe, not because of thy saying: for we have heard him ourselves, and know that this is indeed the Christ, the Saviour of the world.

⁴²Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs.

⁴³Now after two days he departed thence, and went into Galilee.

⁴³Bet pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un devās uz Galileju;

⁴⁴For Jesus himself testified, that a prophet hath no honour in his own country.

⁴⁴Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts.

⁴⁵Then when he was come into Galilee, the Galilaeans received him, having seen all the things that he did at Jerusalem at the feast: for they also went unto the feast.

⁴⁵Kad Viņš nonāca Galilejā, tad galilejieši uzņēma Viņu, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos darīja Jeruzalemē, jo paši bija svētkos.

⁴⁶So Jesus came again into Cana of Galilee, where he made the water wine. And there was a certain nobleman, whose son was sick at Capernaum.

⁴⁶Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja.

⁴⁷When he heard that Jesus was come out of Judaea into Galilee, he went unto him, and besought him that he would come down, and heal his son: for he was at the point of death.

⁴⁷Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas.

⁴⁸Then said Jesus unto him, Except ye see signs and wonders, ye will not believe.

⁴⁸Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.

⁴⁹The nobleman saith unto him, Sir, come down ere my child die.

⁴⁹Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris!

⁵⁰Jesus saith unto him, Go thy way; thy son liveth. And the man believed the word that Jesus had spoken unto him, and he went his way.

⁵⁰Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.

⁵¹And as he was now going down, his servants met him, and told him, saying, Thy son liveth.

⁵¹Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo.

⁵²Then enquired he of them the hour when he began to amend. And they said unto him, Yesterday at the seventh hour the fever left him.

⁵²Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.

⁵³So the father knew that it was at the same hour, in the which Jesus said unto him, Thy son liveth: and himself believed, and his whole house.

⁵³Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams.

⁵⁴This is again the second miracle that Jesus did, when he was come out of Judaea into Galilee.

⁵⁴Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.