¹Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.

¹Kui ma räägiksin inimeste ja inglite keeli, aga mul ei oleks armastust, siis ma oleksin kumisev vasknõu või kõlisev kuljus.

²Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.

²Ja kui mul oleks prohvetianne ja ma teaksin kõiki saladusi ja ma tunnetaksin kõike ja kui mul oleks kogu usk, nii et ma võiksin mägesid teisale tõsta, aga mul ei oleks armastust, siis poleks minust ühtigi.

³Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.

³Ja kui ma kõik oma vara ära jagaksin ja kui ma oma ihu annaksin põletada, aga mul ei oleks armastust, siis ma ei saavutaks midagi.

⁴Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,

⁴Armastus on pika meelega, armastus hellitab, ta ei ole kade, armastus ei kelgi ega hoople,

⁵Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.

⁵ta ei käitu näotult, ta ei otsi omakasu, ta ei ärritu. Ta ei jäta meelde paha,

⁶Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.

⁶tal ei ole rõõmu ülekohtust, aga ta rõõmustab tõe üle.

⁷Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.

⁷Ta lepib kõigega, ta usub kõike, ta loodab kõike, ta talub kõike.

⁸Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.

⁸Armastus ei hääbu kunagi. Olgu ennustused - need kõrvaldatakse, olgu keeled - need vaibuvad, olgu tunnetus - see lõpeb ära.

⁹Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;

⁹Sest poolikult me tunnetame ja poolikult me ennustame,

¹⁰Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.

¹⁰aga kui tuleb täielik, siis kõrvaldatakse poolik.

¹¹Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.

¹¹Kui ma olin väeti laps, siis ma rääkisin nagu väeti laps, mõtlesin nagu väeti laps, arutlesin nagu väeti laps. Aga kui ma sain meheks, jätsin ma kõrvale väeti lapse kombed.

¹²Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.

¹²Praegu me näeme aimamisi nagu peeglist, siis aga palgest palgesse. Praegu ma tunnetan poolikult, siis aga tunnetan täiesti, nagu minagi olen täiesti tunnetatud.

¹³Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

¹³Ent nüüd jääb usk, lootus, armastus, need kolm, aga suurim neist on armastus.