¹Un pie Viņa sapulcējās farizeji un daži no Jeruzalemes atnākušie rakstu mācītāji.

¹Og fariseerne og nogen av de skriftlærde, som var kommet fra Jerusalem, samlet sig om ham.

²Un tie, redzēdami dažus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, ņēma to ļaunā.

²Og de fikk se at nogen av hans disipler åt med vanhellige, det er uvaskede, hender;

³Jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms tie, turēdamies pie senču ieražām, nav vairākkārt nomazgājuši rokas.

³fariseerne og alle jøder eter ikke uten at de først omhyggelig har vasket hendene, for de holder fast ved de gamles vedtekt,

⁴Un tie, pārnākuši no tirgus, neēd, kamēr nav mazgājušies; un ir vēl daudz cita, kas tiem uzdots pildīt: kā biķeru, krūžu, vara trauku un guļamvietu mazgāšana.

⁴og når de kommer fra torvet, eter de ikke før de har vasket sig, og det er meget annet som de har vedtatt å holde: vaskninger av beger og krus og kobberkar og benker.

⁵Un farizeji un rakstu mācītāji jautāja Viņam: Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc senču ieražām, bet ēd maizi, nemazgājuši rokas?

⁵Og fariseerne og de skriftlærde spurte ham: Hvorfor følger ikke dine disipler de gamles vedtekt, men eter med vanhellige hender?

⁶Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.

⁶Men han sa til dem: Rett spådde Esaias om eder, I hyklere, således som skrevet er: Dette folk ærer mig med lebene, men deres hjerte er langt borte fra mig;

⁷Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus. (Is.29,13)

⁷men de dyrker mig forgjeves, idet de lærer lærdommer som er menneskebud.

⁸Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt.

⁸I forlater Guds bud og holder fast ved menneskers vedtekt.

⁹Un Viņš tiem sacīja: Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas?

⁹Og han sa til dem: Det er riktig vakkert at I gjør Guds bud til intet for å holde eders vedtekt.

¹⁰Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un māti! Un kas nolād tēvu un māti, tam būs mirt.

¹⁰For Moses har sagt: Hedre din far og din mor, og: Den som banner far eller mor, skal visselig dø;

¹¹Bet jūs sakāt: Ja kāds sacītu tēvam un mātei: Korban, tas ir: Upura dāvana lai būs tas, kas tev no manis varētu par labu nākt,

¹¹men I sier: Om et menneske sier til far eller mor: Det du skulde ha hatt til hjelp av mig, det skal være en korban, det er en gave til templet,

¹²Tad jūs neļaujat viņam vairs nekā darīt sava tēva un mātes labā,

¹²så lar I ham ikke lenger få lov til å gjøre noget for far eller mor,

¹³Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt.

¹³og således gjør I Guds ord til intet ved eders vedtekt, som I har pålagt menneskene. Og meget av samme slag gjør I.

¹⁴Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet!

¹⁴Og han kalte atter folket til sig og sa til dem: Hør på mig alle, og forstå hvad jeg sier!

¹⁵Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna.

¹⁵Det er intet utenfor mennesket som kan gjøre ham uren når det kommer inn i ham; men det som går ut av mennesket, det er det som gjør mennesket urent.

¹⁶Ja kam ir ausis dzirdēšanai, lai dzird!

¹⁶Om nogen har ører å høre med, han høre!

¹⁷Un kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi jautāja Viņam par šo līdzību.

¹⁷Og da han var kommet inn i et hus, bort fra folket, spurte hans disipler ham om denne lignelse.

¹⁸Un Viņš tiem sacīja: Tā arī jūs vēl esat neprašas? Vai jūs nesaprotat, ka viss, kas no ārienes ieiet cilvēkā, nevar to apgānīt?

¹⁸Og han sa til dem: Er da også I så uforstandige? Skjønner I ikke at intet som kommer inn i mennesket utenfra, kan gjøre ham uren?

¹⁹Jo tas neieiet viņa sirdī, bet nonāk vēderā un iziet laukā, tīrīdams katru barību.

¹⁹Det kommer jo ikke inn i hans hjerte, mere bare i hans buk, og går ut den naturlige vei, hvorved all mat blir renset.

²⁰Bet Viņš sacīja: Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.

²⁰Men han sa: Det som går ut av mennesket, det er det som gjør mennesket urent.

²¹Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības.

²¹For innenfra, fra menneskenes hjerte, kommer de onde tanker: utukt, tyveri, mord,

²²Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.

²²hor, havesyke, ondskap, svik, skamløshet, ondt øie, bespottelse, overmot, uforstand.

²³Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku.

²³Alle disse onde ting kommer ut innenfra og gjør mennesket urent.

²⁴Un Viņš cēlies aizgāja no turienes uz Tiras un Sidonas apgabalu; un, iegājis kādā namā, Viņš vēlējās, lai neviens to nezinātu; bet Viņš nevarēja palikt apslēpts.

²⁴Og han stod op og gikk bort derfra til Tyrus' og Sidons landemerker. Og han gikk inn i et hus, og vilde ikke at nogen skulde få vite det, og det kunde dog ikke holdes skjult;

²⁵Un tūdaļ kāda sieviete, kuras meitiņa bija ļaunā gara apsēsta, izdzirdusi par Viņu, iegāja un krita pie Viņa kājām.

²⁵men en kvinne hvis datter hadde en uren ånd, hadde fått høre om ham, og kom straks og falt ned for hans føtter.

²⁶Bet šī sieviete bija pagāniete, pēc dzimuma sirofeniķiete. Un tā lūdza Viņu, lai Viņš izdzen ļauno garu no viņas meitas.

²⁶Men kvinnen var en hedensk kvinne, syrofønikisk av ætt; og hun bad ham at han vilde drive den onde ånd ut av hennes datter.

²⁷Viņš tai sacīja: Pagaidi, lai vispirms bērni tiek paēdināti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.

²⁷Og han sa til henne: La først barna bli mette! for det er ikke vakkert å ta brødet fra barna og kaste det for de små hunder.

²⁸Bet tā atbildēja un sacīja Viņam: Jā gan, Kungs, jo arī sunīši ēd zem galda no bērnu druskām.

²⁸Men hun svarte ham: Det er sant, Herre! de små hunder eter jo under bordet av barnas smuler.

²⁹Un Viņš tai sacīja: Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.

²⁹Og han sa til henne: For dette ords skyld sier jeg dig: Gå bort! Den onde ånd er faret ut av din datter.

³⁰Un tā, nogājusi savās mājās, atrada meitiņu gultā guļam; un ļaunais gars viņu bija atstājis.

³⁰Og hun gikk bort til sitt hus og fant at barnet lå på sengen, og at den onde ånd var faret ut.

³¹Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.

³¹Og da han gikk ut igjen fra Tyrus' landemerker, kom han gjennem Sidon til den Galileiske Sjø, midt igjennem Dekapolis-landet.

³²Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku.

³²Og de førte til ham en mann som var døv og hadde ondt for å tale, og de bad ham legge sin hånd på ham.

³³Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli.

³³Og han tok ham avsides fra folket, og stakk sine fingrer i hans ører og spyttet og rørte ved hans tunge,

³⁴Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries!

³⁴og så op mot himmelen, sukket og sa til ham: Effata! det er: lat dig op!

³⁵Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.

³⁵Og straks blev hans ører oplatt, og hans tunges bånd blev løst, og han talte rent.

³⁶Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja.

³⁶Og han forbød dem å si det til nogen; men jo mere han forbød dem det, dess mere kunngjorde de det.

³⁷Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.

³⁷Og de var overvettes forundret og sa: Han har gjort alle ting vel; både gjør han at de døve hører, og at de målløse taler.