1Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams:
1Og Jesus tok atter til orde og talte til dem i lignelser og sa:
2Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas.
2Himlenes rike er å ligne med en konge som gjorde bryllup for sin sønn.
3Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt.
3Og han sendte sine tjenere ut for å be de innbudne komme til bryllupet; men de vilde ikke komme.
4Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās!
4Atter sendte han andre tjenere ut og sa: Si til de innbudne: Se, jeg har gjort i stand mitt måltid: mine okser og mitt gjø-fe er slaktet, og alt er ferdig; kom til bryllupet!
5Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits savā tirdzniecībā.
5Men de brydde sig ikke om det og gikk sin vei, den ene til sin aker, den annen til sitt kjøbmannskap;
6Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja.
6og de andre tok fatt på hans tjenere, hånte dem og slo dem ihjel.
7Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu.
7Men kongen blev harm, og sendte sine krigshærer ut og drepte disse manndrapere og satte ild på deres by.
8Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi.
8Derefter sier han til sine tjenere: Bryllupet er vel ferdig, men de innbudne var det ikke verd;
9Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet!
9gå derfor ut på veiskjellene og be til bryllups så mange I finner!
10Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem.
10Så gikk da disse tjenere ut på veiene og fikk sammen alle dem de fant, både onde og gode, og bryllupshuset blev fullt av gjester.
11Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās.
11Da nu kongen gikk inn for å se på dem som satt til bords, så han der en mann som ikke hadde bryllupsklædning på.
12Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu.
12Og han sa til ham: Min venn! hvorledes er du kommet inn her og har ikke bryllupsklædning på! Men han tidde.
13Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.
13Da sa kongen til tjenerne: Bind hender og føtter på ham og kast ham ut i mørket utenfor! Der skal være gråt og tenners gnidsel.
14Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto.
14For mange er kalt, men få er utvalgt.
15Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos.
15Da gikk fariseerne bort og holdt råd om hvorledes de kunde fange ham i ord.
16Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu.
16Og de sendte sine disipler avsted til ham sammen med herodianerne og lot dem si: Mester! vi vet at du er sanndru og lærer Guds vei i sannhet, og ikke bryr dig om nogen, for du gjør ikke forskjell på folk;
17Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?
17Si oss da: Hvad tykkes dig? er det tillatt å gi keiseren skatt, eller ikke?
18Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt?
18Men Jesus merket deres ondskap og sa: Hvorfor frister I mig, hyklere?
19Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju.
19Vis mig skattens mynt! De rakte ham da en penning.
20Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts?
20Og han sier til dem: Hvis billede og påskrift er dette?
21Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!
21De sier til ham: Keiserens. Da sier han til dem: Gi da keiseren hvad keiserens er, og Gud hvad Guds er!
22Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.
22Og da de hørte det, undret de sig, og forlot ham og gikk bort.
23Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam,
23Samme dag kom nogen sadduseere til ham, de som sier at det ikke er nogen opstandelse, og de spurte ham og sa:
24Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!
24Mester! Moses har sagt: Når en mann dør og ikke har barn, da skal hans bror gifte sig med hans hustru og opreise sin bror avkom.
25Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim.
25Nu var det hos oss syv brødre; og den første giftet sig og døde, og da han ikke hadde avkom, efterlot han sin hustru til broren.
26Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam.
26Likeså den annen og den tredje, like til den syvende.
27Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva.
27Men sist av alle døde kvinnen.
28Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi?
28Men i opstandelsen, hvem av de syv skal da få henne til hustru? for de har jo hatt henne alle sammen.
29Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku.
29Men Jesus svarte og sa til dem: I farer vill fordi I ikke kjenner skriftene og heller ikke Guds kraft.
30Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs.
30For i opstandelsen hverken tar de til ekte eller gis de til ekte, men de er som Guds engler i himmelen.
31Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka:
31Men om de dødes opstandelse, har I da ikke lest hvad som er sagt eder om den av Gud, som sier:
32Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.
32Jeg er Abrahams Gud og Isaks Gud og Jakobs Gud? Han er ikke de dødes Gud, men de levendes.
33Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību.
33Og da folket hørte det, var de slått av forundring over hans lære.
34Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā.
34Men da fariseerne hørte at han hadde stoppet munnen på sadduseerne, kom de sammen;
35Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja:
35og en av dem, en lovkyndig, spurte for å friste ham:
36Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā?
36Mester! hvilket bud er det største i loven?
37Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!
37Han sa til ham: Du skal elske Herren din Gud av alt ditt hjerte og av all din sjel og av all din hu.
38Šis ir lielākais un pirmais bauslis!
38Dette er det største og første bud.
39Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!
39Men det er et annet som er like så stort: Du skal elske din næste som dig selv.
40Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.
40På disse to bud hviler hele loven og profetene.
41Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem,
41Men mens fariseerne var samlet, spurte Jesus dem:
42Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida.
42Hvad tykkes eder om Messias? hvis sønn er han? De sier til ham: Davids.
43Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā:
43Han sier til dem: Hvorledes kan da David i Ånden kalle ham herre, når han sier:
44Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām.
44Herren sa til min herre: Sett dig ved min høire hånd, til jeg får lagt dine fiender under dine føtter!
45Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls?
45Kaller nu David ham herre, hvorledes kan han da være hans sønn?
46Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.
46Og ingen kunde svare ham et ord, og heller ikke vågde nogen å spørre ham mere fra den dag.