1Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un tautas vecākie apspriedās par Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei.
1Da det nu var blitt morgen, holdt alle yppersteprestene og folkets eldste råd imot Jesus, at de kunde drepe ham,
2Un tie, saistījuši Viņu, aizveda un nodeva zemes pārvaldniekam Poncijam Pilātam.
2og de bandt ham og førte ham bort og overgav ham til landshøvdingen Pilatus.
3Tad Jūdass, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš notiesāts, žēluma pamudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem
3Da nu Judas, som forrådte ham, så at han var blitt domfelt, angret han det, og han kom tilbake til yppersteprestene og de eldste med de tretti sølvpenninger og sa:
4Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats!
4Jeg har syndet da jeg forrådte uskyldig blod. Men de sa: Hvad kommer det oss ved? Se du dertil!
5Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, aizgāja un pakārās cilpā.
5Da kastet han sølvpengene inn i templet, og gikk bort og hengte sig.
6Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda.
6Men yppersteprestene tok sølvpengene og sa: Det er ikke tillatt å legge dem i tempelkisten; for det er blodpenger.
7Un apspriedušies viņi nopirka par tiem podnieka tīrumu svešinieku kapsētai.
7Og de holdt råd med hverandre, og kjøpte for pengene pottemakerens aker til gravsted for fremmede.
8Tāpēc šis tīrums līdz šai dienai saucas Hakeldama, tas ir, asins tīrums.
8Derfor heter denne aker Blodakeren den dag idag.
9Tā piepildījās pravieša Jeremija sludinājums, kas saka: Un tie saņēma trīsdesmit sudraba gabalus, novērtētā maksu, kādu Izraēļa dēli bija noteikuši,
9Da blev det opfylt som er talt ved profeten Jeremias, som sier: Og de tok de tretti sølvpenninger, den verdsattes verdi, han som Israels barn lot verdsette,
10Un atdeva tos par podnieka tīrumu, kā Kungs man pavēlējis.
10og de gav dem for pottemakerens aker, således som Herren bød mig.
11Bet Jēzus nostājās zemes pārvaldnieka priekšā; un pārvaldnieks Viņam jautāja, sacīdams: Vai Tu esi jūdu ķēniņš? Jēzus viņam atbildēja: Tu to saki.
11Men Jesus blev stilt frem for landshøvdingen. Og landshøvdingen spurte ham: Er du jødenes konge? Jesus sa til ham: Du sier det.
12Un kad augstie priesteri un vecākie Viņu apsūdzēja, Viņš nekā neatbildēja.
12Og på alle yppersteprestenes og de eldstes klagemål svarte han intet.
13Tad Pilāts sacīja Viņam: Vai Tu nedzirdi, cik smagu liecību viņi nodod pret Tevi?
13Da sa Pilatus til ham: Hører du ikke hvor meget de vidner imot dig?
14Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās.
14Og han svarte ham ikke på et eneste ord, så landshøvdingen undret sig storlig.
15Bet augstos svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atbrīvot vienu cietumnieku, kuru viņi vēlējās.
15Men på høitiden pleide landshøvdingen å gi folket en fange fri, hvem de vilde.
16Bet tanī laikā viņam bija sevišķi ļaunas slavas cietumnieks, vārdā Baraba.
16Nu hadde de dengang en vel kjent fange, som hette Barabbas.
17Un kad viņi bija sapulcējušies, Pilāts sacīja tiem: Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu vai Jēzu, kuru sauc Kristus?
17Da de nu var samlet, sa Pilatus til dem: Hvem vil I jeg skal gi eder fri, Barabbas eller Jesus, som de kaller Messias?
18Jo viņš zināja, ka tie skaudības dēļ Viņu bija nodevuši.
18For han visste at det var av avind de hadde overgitt ham til ham.
19Bet kad viņš sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja pie tā, sacīdama: Neaiztiec šo Taisnīgo, jo es šodien sapnī Viņa dēļ daudz cietu!
19Men mens han satt på dommersetet, sendte hans hustru bud til ham og lot si: Ha ikke noget med denne rettferdige å gjøre! for jeg har lidt meget i drømme idag for hans skyld.
20Bet augstie priesteri un vecākie pamudināja tautu, lai tā pieprasa Barabu, bet Jēzu nogalina.
20Men yppersteprestene og de eldste overtalte folket til å be om å få Barabbas fri, og Jesus avlivet.
21Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja viņiem: Kuru no šiem diviem gribat, lai es jums atlaižu? Bet viņi sacīja: Barabu.
21Landshøvdingen tok nu til orde og sa til dem: Hvem av de to vil I jeg skal gi eder fri? De sa: Barabbas!
22Pilāts viņiem sacīja: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus?
22Pilatus sier til dem: Hvad skal jeg da gjøre med Jesus, som de kaller Messias? De sier alle: La ham korsfeste!
23Visi viņi sacīja: Sist Viņu krustā! Zemes pārvaldnieks viņiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet viņi vēl skaļāk kliedza un sacīja: Sist Viņu krustā!
23Han sa da: Hvad ondt har han da gjort? Men de ropte enda sterkere: La ham korsfeste!
24Bet Pilāts, redzēdams to, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis pavairojas, ņēma ūdeni, mazgāja rokas tautas priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši!
24Da Pilatus så at han intet utrettet, men at det bare blev større opstyr, tok han vann og vasket sine hender for folkets øine og sa: Jeg er uskyldig i denne rettferdiges blod; se I dertil!
25Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.
25Og alt folket svarte og sa: Hans blod komme over oss og over våre barn!
26Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu, šaustītu, nodeva tiem, lai Viņu sit krustā.
26Da gav han dem Barabbas fri; men Jesus lot han hudstryke og overgav ham til å korsfestes.
27Tad pārvaldnieka kareivji ņēma Jēzu tiesas namā un sapulcināja pie Viņa visu pulku.
27Da tok landshøvdingens stridsmenn Jesus med sig inn i borgen og samlet hele vakten omkring ham.
28Un tie, izģērbuši Viņu, apvilka Viņam purpura mēteli.
28Og de klædde ham av og hengte en skarlagens kappe om ham,
29Un tie, nopinuši kroni no ērkšķiem, lika to Viņam galvā un niedri Viņa labajā rokā. Un tie, Viņa priekšā ceļos mezdamies, izsmēja Viņu, sacīdami: Esi sveicināts, jūdu ķēniņ!
29og de flettet en krone av torner og satte på hans hode, og gav ham et rør i hans høire hånd, og de falt på kne for ham og hånte ham og sa: Vær hilset, du jødenes konge!
30Un tie spļāva uz Viņu, paņēma niedri un sita Viņam pa galvu.
30Og de spyttet på ham og tok røret og slo ham i hodet.
31Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam mēteli un ietērpa Viņu Viņa paša drēbēs un aizveda, lai Viņu sistu krustā.
31Og da de hadde hånet ham, tok de kappen av ham og klædde ham i hans egne klær, og førte ham bort for å korsfeste ham.
32Bet izgājuši, viņi sastapa cilvēku no Kirēnes, vārdā Sīmani; tie piespieda šo nest Viņa krustu.
32Men mens de var på veien, traff de en mann fra Kyrene ved navn Simon; ham tvang de til å bære hans kors.
33Un viņi nonāca tai vietā, ko sauc par Golgātu, tas ir, Kalvārijas vietu.
33Og da de kom til et sted som kalles Golgata, det er Hodeskallestedet,
34Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš, baudījis, negribēja to dzert.
34gav de ham vin å drikke, blandet med galle; men da han smakte det, vilde han ikke drikke.
35Bet kad tie bija Viņu krustā piesituši, tie lozējot izdalīja Viņa drēbes, lai izpildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: Viņi izdalīja manas drēbes un par maniem svārkiem meta kauliņus.
35De korsfestet ham da, og delte hans klær imellem sig ved loddkasting;
36Un tie sēdēja un apsargāja Viņu.
36og de satt der og holdt vakt over ham.
37Un virs Viņa galvas tie uzlika Viņa vainas uzrakstu: Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš.
37Og over hans hode satte de klagemålet imot ham, således skrevet: Dette er Jesus, jødenes konge.
38Tad divi slepkavas reizē ar Viņu tika sisti krustā: viens pa labi, otrs pa kreisi.
38Da blev to røvere korsfestet sammen med ham, en på den høire og en på den venstre side.
39Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami,
39Og de som gikk forbi, spottet ham og rystet på hodet og sa:
40Un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta!
40Du som bryter ned templet og bygger det op igjen på tre dager, frels dig selv! Er du Guds Sønn, da stig ned av korset!
41Tāpat augstie priesteri ar rakstu mācītājiem un vecākie izsmiedami sacīja:
41Likeså spottet også yppersteprestene tillikemed de skriftlærde og de eldste ham og sa:
42Citiem Viņš palīdzēja, pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēļa ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam.
42Andre har han frelst, sig selv kan han ikke frelse! Han er jo Israels konge; la ham nu stige ned av korset, så skal vi tro på ham!
43Viņš paļāvās uz Dievu, lai tagad glābj, ja Viņš to vēlas, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls.
43Han har satt sin lit til Gud; han fri ham nu om han har behag i ham! Han har jo sagt: Jeg er Guds Sønn.
44Bet arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustos piesisti, tāpat nievāja Viņu.
44På samme måte hånte også røverne ham, de som var korsfestet med ham.
45Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz pat devītajai stundai.
45Men fra den sjette time blev det mørke over hele landet like til den niende time.
46Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: Eli, Eli, lema sabahtani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?
46Og ved den niende time ropte Jesus med høi røst og sa: Eli! Eli! lama sabaktani? det er: Min Gud! Min Gud! hvorfor har du forlatt mig?
47Bet daži, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, teica: Viņš sauc Eliju.
47Men da nogen av dem som stod der, hørte det, sa de: Han roper på Elias!
48Un tūdaļ viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, piesūcināja to etiķī, uzsprauda niedrē un deva Viņam dzert.
48Og straks løp en av dem frem og tok en svamp og fylte den med eddik og stakk den på et rør og gav ham å drikke.
49Bet citi sacīja: Pagaidi, redzēsim, vai Elijs nāks Viņu glābt.
49Men de andre sa: Vent, la oss se om Elias kommer for å frelse ham!
50Bet Jēzus atkal sauca skaļā balsī un atdeva savu garu.
50Men Jesus ropte atter med høi røst og opgav ånden.
51Un, lūk, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa,
51Og se, forhenget i templet revnet i to stykker fra øverst til nederst, og jorden skalv, og klippene revnet,
52Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem.
52og gravene åpnedes, og mange av de hensovede helliges legemer stod op,
53Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.
53og de gikk ut av gravene efter hans opstandelse, og kom inn i den hellige stad og viste sig for mange.
54Bet virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls.
54Men da høvedsmannen og de som holdt vakt med ham over Jesus, så jordskjelvet og det som skjedde, blev de såre forferdet og sa: Sannelig, denne var Guds Sønn!
55Bet tur bija daudz sieviešu no tālienes, kas pavadīja Jēzu no Galilejas un kalpoja Viņam.
55Men mange kvinner som hadde fulgt Jesus fra Galilea og tjent ham, stod der og så på i frastand;
56Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.
56blandt dem var Maria Magdalena, og Maria, Jakobs og Joses' mor, og Sebedeus-sønnenes mor.
57Bet vakaram iestājoties, nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis.
57Men da det var blitt aften, kom en rik mann fra Arimatea ved navn Josef, som også var blitt en Jesu disippel;
58Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja miesas atdot.
58han gikk til Pilatus og bad om Jesu legeme. Da bød Pilatus at det skulde gis ham.
59Un kad Jāzeps saņēma miesas, viņš ietina tās tīrā audeklā.
59Og Josef tok legemet og svøpte det i et rent, fint linklæde
60Un viņš ielika tās savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja.
60og la det i sin nye grav, som han hadde latt hugge i klippen, og han veltet en stor sten for døren til graven, og gikk bort.
61Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija; viņas sēdēja iepretim kapam.
61Men Maria Magdalena og den andre Maria var der og satt like imot graven.
62Bet otrā dienā, kas ir pēc sataisīšanās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta
62Men den næste dag, som var dagen efter beredelses-dagen, kom yppersteprestene og fariseerne sammen hos Pilatus
63Un sacīja: Kungs, mēs atminējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es augšāmcelšos.
63og sa: Herre! vi kommer i hu at mens denne forfører ennu var i live, sa han: Tre dager efter står jeg op.
64Tāpēc pavēli apsargāt kapu līdz trešajai dienai, ka kādreiz neatnāk Viņa mācekļi un nenozog Viņu, un nepasaka tautai: Viņš uzcēlies no miroņiem. Tad pēdējā viltība būtu lielāka nekā pirmā.
64Byd derfor at de vokter graven vel til den tredje dag, forat ikke hans disipler skal komme og stjele ham og så si til folket: Han er opstanden fra de døde, og den siste forførelse bli verre enn den første.
65Pilāts viņiem atbildēja: Ņemiet sardzi, ejiet un apsargājiet, kā zināt!
65Pilatus sa til dem: Der har I vakt; gå bort og vokt graven som best I kan!
66Un viņi aizgāja, pielika kapam sardzi un apzīmogoja akmeni.
66De gikk bort og voktet graven sammen med vakten, efterat de hadde satt segl på stenen.