¹Un Viņš, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un ieradās savā pilsētā.

¹Og han gikk i båten og fór over og kom til sin egen by.

²Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti!

²Og se, de førte til ham en mann som var verkbrudden, og som lå på en seng; og da Jesus så deres tro, sa han til den verkbrudne: Vær frimodig, sønn! dine synder er dig forlatt.

³Bet, lūk, daži no rakstu mācītājiem paši sevī domāja: Šis zaimo Dievu.

³Og se, nogen av de skriftlærde sa ved sig selv: Denne spotter Gud.

⁴Kad Jēzus redzēja to domas, Viņš sacīja: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs?

⁴Da Jesus så deres tanker, sa han: Hvorfor tenker I så ondt i eders hjerter?

⁵Ko vieglāk pateikt: tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: celies un staigā?

⁵For hvad er lettest, enten å si: Dine synder er dig forlatt, eller å si: Stå op og gå?

⁶Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, - tad Viņš sacīja paralizētajam: Celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!

⁶Men forat I skal vite at Menneskesønnen har makt på jorden til å forlate synder - da sier han til den verkbrudne: Stå op og ta din seng og gå hjem til ditt hus!

⁷Un viņš cēlās un gāja savās mājās.

⁷Og han stod op og gikk hjem til sitt hus.

⁸Ļaudis, redzot to, nobijās un godināja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.

⁸Men da folket så det, blev de forferdet og priste Gud, som hadde gitt mennesker en sådan makt.

⁹Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam.

⁹Og da Jesus gikk videre derfra, så han en mann ved navn Matteus sitte på tollboden; og han sa til ham: Følg mig! Og han stod op og fulgte ham.

¹⁰Un notika, kad Viņš atradās mājā pie galda, lūk, daudzi muitnieki un grēcinieki nāca un novietojās kopā ar Jēzu un Viņa mācekļiem.

¹⁰Og det skjedde da han satt til bords i hans hus, se, da kom mange toldere og syndere og satt til bords med Jesus og hans disipler.

¹¹Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņa mācekļiem: Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?

¹¹Og da fariseerne så det, sa de til hans disipler: Hvorfor eter eders mester med toldere og syndere?

¹²To redzot, Jēzus sacīja: Veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem.

¹²Men da Jesus hørte det, sa han: De friske trenger ikke til læge, men de som har ondt.

¹³Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.

¹³Men gå bort og lær hvad det er: Jeg har lyst til barmhjertighet og ikke til offer. For jeg er ikke kommet for å kalle rettferdige, men for å kalle syndere.

¹⁴Tad atnāca Jāņa mācekļi pie Viņa un jautāja: Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?

¹⁴Da kom Johannes' disipler til ham og sa: Hvorfor faster vi og fariseerne så meget, men dine disipler faster ikke?

¹⁵Un Jēzus sacīja viņiem: Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem; tad viņi gavēs.

¹⁵Og Jesus sa til dem: Kan vel brudesvennene sørge så lenge brudgommen er hos dem? Men de dager skal komme da brudgommen blir tatt fra dem, og da skal de faste.

¹⁶Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm, jo tas drēbēs izplīsīs visā savā platumā, un plīsums būs vēl sliktāks.

¹⁶Ingen setter en lapp av ukrympet tøi på et gammelt klædebon; for lappen river med sig et stykke av klædebonet, og riften blir verre.

¹⁷Arī jaunu vīnu nelej vecos maisos, citādi maisi pārplīsīs; un vīns izlīs, un maisi ies bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad abi uzglabāsies.

¹⁷Heller ikke fyller de ny vin i gamle skinnsekker; ellers revner sekkene, og vinen spilles, og sekkene ødelegges; men de fyller ny vin i nye skinnsekker, så blir begge deler berget.

¹⁸Kamēr Viņš to runāja tiem, lūk, kāds priekšnieks atnāca un pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, mana meita tikko nomira, bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos!

¹⁸Mens han talte dette til dem, se, da kom en synagoge-forstander og falt ned for ham og sa: Min datter er nettop død; men kom og legg din hånd på henne, så vil hun leve.

¹⁹Un Jēzus uzcēlies sekoja viņam kopā ar saviem mācekļiem.

¹⁹Og Jesus stod op og fulgte ham, og hans disipler gikk med.

²⁰Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei.

²⁰Og se, en kvinne som hadde hatt blodsott i tolv år, trådte til bakfra og rørte ved det ytterste av hans klædebon;

²¹Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.

²¹for hun sa ved sig selv: Kan jeg bare få røre ved hans klædebon, så blir jeg helbredet.

²²Bet Jēzus, atgriezies un ieraudzījis viņu, sacīja: Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja! Un no šī brīža sieviete kļuva vesela.

²²Men han vendte sig om, og da han så henne, sa han: Vær frimodig, datter! din tro har frelst dig. Og kvinnen blev helbredet fra samme stund.

²³Un kad Jēzus atnāca priekšnieka mājā un redzēja stabulnieku un trokšņotāju pūli, Viņš sacīja:

²³Og da Jesus kom inn i synagoge-forstanderens hus og så fløitespillerne og hopen som larmet, sa han til dem:

²⁴Atkāpieties, jo meitiņa nav mirusi, bet guļ! Un tie Viņu izsmēja.

²⁴Gå bort! Piken er ikke død; hun sover. Og de lo ham ut.

²⁵Un kad pūlis bija izdzīts, Viņš iegāja un saņēma viņas roku, un meitiņa uzcēlās.

²⁵Men da han hadde drevet hopen ut, gikk han inn og tok henne ved hånden; og piken stod op.

²⁶Un šī ziņa izplatījās visā tanī zemē.

²⁶Og ryktet om dette kom ut i hele landet deromkring.

²⁷Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņam sekoja divi aklie, saukdami un sacīdami: Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!

²⁷Og da Jesus gikk derfra, fulgte der ham to blinde, som ropte: Miskunn dig over oss, du Davids sønn!

²⁸Bet tiklīdz Viņš bija atnācis mājās, aklie piegāja pie Viņa. Un Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs ticat, ka es varu jums līdzēt? Tie atbildēja: Jā gan, Kungs!

²⁸Og da han var kommet inn i huset, gikk de blinde til ham og Jesus sa til dem: Tror I at jeg kan gjøre dette? De sa til ham: Ja, Herre!

²⁹Tad Viņš skāra to acis, sacīdams: Kā jūs ticējāt, tā jums lai notiek!

²⁹Da rørte han ved deres øine og sa: Det skje eder efter eders tro!

³⁰Un viņu acis atvērās; un Jēzus viņiem piekodināja, sacīdams: Lūkojiet, ka neviens to nezinātu!

³⁰Og deres øine blev oplatt. Og Jesus talte strengt til dem og sa: Se til at ingen får vite det!

³¹Bet tie aizgājuši godināja Viņu visā tanī apkārtnē.

³¹Men de gikk ut og utbredte ryktet om ham i hele landet deromkring.

³²Kad tie bija aizgājuši, lūk, atnesa vienu mēmu, ļaunā gara apsēstu cilvēku.

³²Da nu disse gikk bort, se, da førte de til ham et stumt menneske, som var besatt.

³³Kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, bet ļaudis brīnījās, sacīdami: Nekad vēl Izraēlī nav bijusi tāda parādība.

³³Og da den onde ånd var drevet ut, talte den stumme. Og folket undret sig og sa: Aldri har slikt vært sett i Israel.

³⁴Bet farizeji sacīja: Ar velnu virsnieka spēku Viņš izdzen ļaunos garus.

³⁴Men fariseerne sa: Det er ved de onde ånders fyrste han driver de onde ånder ut.

³⁵Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un miestus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju, un dziedinādams katru slimību un katru vājību.

³⁵Og Jesus gikk omkring i alle byene og landsbyene og lærte folket i deres synagoger og forkynte evangeliet om riket og helbredet all sykdom og all skrøpelighet.

³⁶Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana.

³⁶Og da han så folket, ynkedes han inderlig over dem; for de var ille medfarne og forkomne, lik får som ikke har hyrde.

³⁷Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz.

³⁷Da sa han til sine disipler: Høsten er stor, men arbeiderne få;

³⁸Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!

³⁸bed derfor høstens herre at han vil drive arbeidere ut til sin høst!