¹Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju; mana sirdsapziņa dod liecību Svētajā Garā,

¹Jeg sier sannhet i Kristus, jeg lyver ikke, min samvittighet vidner med mig i den Hellige Ånd,

²Ka man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes manā sirdī.

²at jeg har en stor sorg og en uavlatelig gremmelse i mitt hjerte.

³Es vēlētos, ka Kristus mani atmestu manu brāļu dēļ, kas miesīgi ir mani ciltsbrāļi,

³For jeg vilde ønske at jeg selv var forbannet bort fra Kristus for mine brødre, mine frender efter kjødet,

⁴Kuri ir izraēlieši, kam pieder pieņemto bērnu tiesības un godība, un derība, un bauslība, un dievkalpojumi, un apsolījumi,

⁴de som er israelitter, de som barnekåret og herligheten og paktene og lovgivningen og gudstjenesten og løftene tilhører,

⁵Un tēvi, un no kuriem pēc miesas cēlies Kristus, kas mūžīgi ir augsti teicams Dievs. Amen.

⁵de som fedrene tilhører, og som Kristus er kommet fra efter kjødet, han som er Gud over alle ting, velsignet i evighet. Amen.

⁶Bet nav tā, it kā Dieva solījumi būtu zaudējuši spēku. Jo ne visi, kas no izraēliešiem cēlušies, ir izraēlieši.

⁶Dog ikke som om Guds ord har slått feil. For ikke alle som er av Israels ætt, er derfor Israel;

⁷Un ne visi Ābrahama pēcnācēji ir arī bērni, bet no Īzāka tev tiks aicināti pēcnācēji;

⁷heller ikke er alle, fordi de er Abrahams ætt, derfor hans barn; men: I Isak skal det nevnes dig en ætt,

⁸Tas ir: ne mirstīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni tiek ieskaitīti pēcnācējos.

⁸det er: ikke kjødets barn er Guds barn, men løftets barn regnes til ætten;

⁹Jo šie ir apsolīšanas vārdi: Ap šo laiku es nākšu, un Sārai būs dēls. (1.Moz.18,10)

⁹for et løftes ord er dette: Ved denne tid vil jeg komme, og da skal Sara ha en sønn.

¹⁰Un ne tikai viņai, bet arī Rebeka kļuva grūta no vienas kopdzīves ar mūsu tēvu Īzāku.

¹⁰Og ikke bare dette; men så var det også med Rebekka, hun som var fruktsommelig ved én, Isak, vår far.

¹¹Un iekams dēli bija dzimuši vai ko labu vai ļaunu darījuši, (lai Dieva lēmums attiecībā uz izvēli nemainītos)

¹¹For da de ennu var ufødte og ennu ikke hadde gjort hverken godt eller ondt - forat Guds råd efter hans utvelgelse skulde stå ved makt, ikke ved gjerninger, men ved ham som kaller -

¹²Ne darbu dēļ, bet Aicinātāja gribas dēļ viņai bija sacīts, ka vecākais kalpos jaunākajam,

¹²da blev det sagt til henne: Den eldste skal tjene den yngste;

¹³Kā rakstīts: Jēkabu es mīlēju, bet Ezavu es ienīdu.

¹³som skrevet er: Jakob elsket jeg, men Esau hatet jeg.

¹⁴Ko tad lai sakām? Vai Dievs rīkojas netaisnīgi? Nekādā ziņā!

¹⁴Hvad skal vi da si? er der vel urettferdighet hos Gud? Langt derifra!

¹⁵Jo Mozum Viņš saka: Es apžēlošu to, kuru gribu apžēlot; un es parādīšu žēlsirdību tam, kam vēlos būt žēlsirdīgs.

¹⁵for til Moses sier han: Jeg vil miskunne mig over den som jeg miskunner mig over, og ynkes over den som Jeg ynkes over.

¹⁶Tāpēc tas nav atkarīgs no vēlēšanās nedz no skriešanas, bet no Dieva, kas apžēlojas.

¹⁶Så står det da ikke til den som vil, heller ikke til den som løper, men til Gud, som gjør miskunnhet.

¹⁷Jo Raksti saka faraonam: Tāpēc es tevi iecēlu, lai pie tevis parādītu savu spēku un lai mans vārds tiktu pasludināts visai pasaulei.

¹⁷For Skriften sier til Farao: Just til dette opreiste jeg dig at jeg kunde vise min makt på dig, og at mitt navn kunde bli kunngjort over all jorden.

¹⁸Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš apžēlo, un kuram grib, tam nocietina sirdi.

¹⁸Altså: hvem han vil, den miskunner han sig over; og hvem han vil, den forherder han.

¹⁹Tu varbūt sacīsi man: ko tad viņš vēl pārmet? Jo kas spēj pretoties Viņa prātam?

¹⁹Du vil da si til mig: Hvad har han da ennu å klage over? for hvem står vel hans vilje imot?

²⁰Ak cilvēk, kas tu esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai veidols saka tēlniekam: Kāpēc tu mani esi tā veidojis?

²⁰Men hvem er da du, menneske, som tar til gjenmæle mot Gud? Vil da verket si til virkeren: Hvorfor gjorde du mig slik?

²¹Un vai podniekam nav varas no tās pašas vielas darināt vienu trauku godam, bet citu negodam?

²¹Eller har ikke pottemakeren makt over leret, så han av samme deig kan arbeide det ene kar til ære, det andre til vanære?

²²Bet kas tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savas dusmas un zināmu darīt savu varu, lielā pacietībā bija iecietīgs pret dusmības traukiem, kas bija padoti pazušanai,

²²Men om nu Gud, skjønt han vilde vise sin vrede og kunngjøre sin makt, dog i stort langmod tålte vredens kar, som var dannet til undergang,

²³Lai apžēlošanas traukiem, kurus viņš sagatavojis godībai, atklātu savu godības bagātību?

²³så han også kunde kunngjøre sin herlighets rikdom over miskunnhetens kar, som han forut hadde beredt til herlighet?

²⁴Par tādiem Viņš mūs aicinājis ne tikai no jūdiem, bet arī no pagāniem,

²⁴Og til å bli slike kalte han også oss, ikke bare av jøder, men også av hedninger,

²⁵Kā Viņš Oseja grāmatā saka: Es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un nemīļoto par mīļoto, un neapžēloto par apžēloto.

²⁵som han også sier hos Hoseas: Det som ikke er mitt folk, vil jeg kalle mitt folk, og henne som ikke er elsket, vil jeg kalle min elskede,

²⁶Un notiks, ka tanī vietā, kur bija pateikts: Jūs neesat mana tauta, ka tur viņi tiks saukti par dzīvā Dieva bērniem. (Os.1,10; 2,24)

²⁶og det skal skje: På det sted hvor det blev sagt til dem: I er ikke mitt folk, der skal de kalles den levende Guds barn.

²⁷Bet Isajs izsaucas par Izraēli: Ja Izraēļa bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tad tikai atliekas tiks izglābtas.

²⁷Og Esaias roper ut over Israel: Om tallet på Israels barn er som havets sand, så skal bare levningen bli frelst;

²⁸Jo Viņš savu vārdu izpildīs steidzīgi un taisnīgi, jā, Kungs izpildīs savu vārdu ar steigu virs zemes. (Is.10,22)

²⁸for sitt ord skal Herren utføre og hastig fullbyrde på jorden.

²⁹Kā jau Isajs iepriekš pateicis: Ja Kungs Sabaots nebūtu atstājis mums sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.

²⁹Og som Esaias forut har sagt: Hadde ikke den Herre Sebaot levnet oss en sæd, så var vi blitt som Sodoma og gjort like med Gomorra.

³⁰Ko tad lai sakām? Pagāni, kas necentās pēc attaisnošanas, iemantoja attaisnošanu, proti, attaisnošanu, kas iziet no ticības.

³⁰Hvad skal vi da si? At hedninger som ikke søkte rettferdighet, de vant rettferdighet, men det var rettferdigheten av tro;

³¹Turpretī Izraēlis, kas dzinās pēc attaisnošanas likuma, attaisnošanu likumā nesasniedza.

³¹Israel derimot, som søkte rettferdighetens lov, de vant ikke frem til denne lov.

³²Kāpēc? Tāpēc, ka nemeklēja ticībā, bet ar darbiem; viņi atsitās pret piedauzības akmeni,

³²Hvorfor det? Fordi de ikke søkte den ved tro, men ved gjerninger; for de støtte an mot snublestenen,

³³Kā rakstīts: Lūk, es nolieku Sionā piedauzības akmeni un apgrēcības klinti, un katrs, kas uz Viņu tic, kaunā nepaliks. (Is 8,14; 23,16)

³³som skrevet er: Se, jeg legger i Sion en snublesten og en anstøtsklippe; den som tror på ham, skal ikke bli til skamme.