1Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams:
1Y RESPONDIENDO Jesús, les volvió á hablar en parábolas, diciendo:
2Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas.
2El reino de los cielos es semejante á un hombre rey, que hizo bodas á su hijo;
3Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt.
3Y envió sus siervos para que llamasen los llamados á las bodas; mas no quisieron venir.
4Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās!
4Volvió á enviar otros siervos, diciendo: Decid á los llamados: He aquí, mi comida he aparejado; mis toros y animales engordados son muertos, y todo está prevenido: venid á las bodas.
5Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits savā tirdzniecībā.
5Mas ellos no se cuidaron, y se fueron, uno á su labranza, y otro á sus negocios;
6Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja.
6Y otros, tomando á sus siervos, los afrentaron y los mataron.
7Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu.
7Y el rey, oyendo esto, se enojó; y enviando sus ejércitos, destruyó á aquellos homicidas, y puso fuego á su ciudad.
8Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi.
8Entonces dice á sus siervos: Las bodas á la verdad están aparejadas; mas los que eran llamados no eran dignos.
9Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet!
9Id pues á las salidas de los caminos, y llamad á las bodas á cuantos hallareis.
10Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem.
10Y saliendo los siervos por los caminos, juntaron á todos los que hallaron, juntamente malos y buenos: y las bodas fueron llenas de convidados.
11Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās.
11Y entró el rey para ver los convidados, y vió allí un hombre no vestido de boda.
12Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu.
12Y le dijo: Amigo, ¿cómo entraste aquí no teniendo vestido de boda? Mas él cerró la boca.
13Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.
13Entonces el rey dijo á los que servían: Atado de pies y de manos tomadle, y echadle en las tinieblas de afuera: allí será el lloro y el crujir de dientes.
14Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto.
14Porque muchos son llamados, y pocos escogidos.
15Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos.
15Entonces, idos los Fariseos, consultaron cómo le tomarían en alguna palabra.
16Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu.
16Y envían á él los discípulos de ellos, con los Herodianos, diciendo: Maestro, sabemos que eres amador de la verdad, y que enseñas con verdad el camino de Dios, y que no te curas de nadie, porque no tienes acepción de persona de hombres.
17Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?
17Dinos pues, ¿qué te parece? ¿es lícito dar tributo á César, ó no?
18Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt?
18Mas Jesús, entendida la malicia de ellos, les dice: ¿Por qué me tentáis, hipócritas?
19Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju.
19Mostradme la moneda del tributo. Y ellos le presentaron un denario.
20Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts?
20Entonces les dice: ¿Cúya es esta figura, y lo que está encima escrito?
21Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!
21Dícenle: De César. Y díceles: Pagad pues á César lo que es de César, y á Dios lo que es de Dios.
22Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.
22Y oyendo esto, se maravillaron, y dejándole se fueron.
23Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam,
23Aquel día llegaron á él los Saduceos, que dicen no haber resurrección, y le preguntaron,
24Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!
24Diciendo: Maestro, Moisés dijo: Si alguno muriere sin hijos, su hermano se casará con su mujer, y despertará simiente á su hermano.
25Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim.
25Fueron pues, entre nosotros siete hermanos: y el primero tomó mujer, y murió; y no teniendo generación, dejó su mujer á su hermano.
26Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam.
26De la misma manera también el segundo, y el tercero, hasta los siete.
27Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva.
27Y después de todos murió también la mujer.
28Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi?
28En la resurrección pues, ¿de cuál de los siete será ella mujer? porque todos la tuvieron.
29Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku.
29Entonces respondiendo Jesús, les dijo: Erráis ignorando las Escrituras, y el poder de Dios.
30Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs.
30Porque en la resurrección, ni los hombres tomarán mujeres, ni las mujeres marido; mas son como los ángeles de Dios en el cielo.
31Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka:
31Y de la resurrección de los muertos, ¿no habéis leído lo que os es dicho por Dios, que dice:
32Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.
32Yo soy el Dios de Abraham, y el Dios de Isaac, y el Dios de Jacob? Dios no es Dios de muertos, sino de vivos.
33Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību.
33Y oyendo esto las gentes, estaban atónitas de su doctrina.
34Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā.
34Entonces los Fariseos, oyendo que había cerrado la boca á los Saduceos, se juntaron á una.
35Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja:
35Y preguntó uno de ellos, intérprete de la ley, tentándole y diciendo:
36Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā?
36Maestro, ¿cuál es el mandamiento grande en la ley?
37Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!
37Y Jesús le dijo: Amarás al Señor tu Dios de todo tu corazón, y de toda tu alma, y de toda tu mente.
38Šis ir lielākais un pirmais bauslis!
38Este es el primero y el grande mandamiento.
39Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!
39Y el segundo es semejante á éste: Amarás á tu prójimo como á ti mismo.
40Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.
40De estos dos mandamientos depende toda la ley y los profetas.
41Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem,
41Y estando juntos los Fariseos, Jesús les preguntó,
42Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida.
42Diciendo: ¿Qué os parece del Cristo? ¿de quién es Hijo? Dícenle: De David.
43Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā:
43El les dice: ¿Pues cómo David en Espíritu le llama Señor, diciendo:
44Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām.
44Dijo el Señor á mi Señor: Siéntate á mi diestra, Entre tanto que pongo tus enemigos por estrado de tus pies?
45Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls?
45Pues si David le llama Señor, ¿cómo es su Hijo?
46Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.
46Y nadie le podía responder palabra; ni osó alguno desde aquel día preguntarle más.