¹¶ Na, i te mea he tokomaha kua anga ki te whakakaupapa i te korero o nga mea kua whakatutukitia nei i waenganui i a tatou,

¹Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū.

²He mea whakarite ki nga mea i homai ki a tatou e te hunga i kite a kanohi, i mahi hoki i te kupu,

²Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi,

³Koia ahau i mahara ai, i te mea kua ata whakatakina iho e ahau nga mea katoa i te timatanga mai, kia tuhituhi whakatepe atu ki a koe, e Tiopira, e te tangata pai rawa,

³Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt,

⁴Kia matau ai koe ki te tuturutanga o nga mea i whakaakona ai koe.

⁴Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.

⁵¶ No mua, no nga ra o Herora kingi o Huria, tera tohunga, ko Hakaraia te ingoa, no te wiki o Apiata: ko tana wahine hoki no nga tamahine a Arona, ko Erihapeti tona ingoa.

⁵Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts.

⁶He hunga tika hoki raua i te aroaro o te Atua, kahore he he o ta raua haere i runga i nga kupu ako katoa, i nga tikanga a te Ariki.

⁶Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus.

⁷Na kahore a raua tamariki, he pakoko hoki a Erihapeti, a i taua wa kua maha haere rawa nga ra o tetahi, o tetahi.

⁷Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.

⁸Na tupono tonu, i a ia e mahi ana i a te tohunga mahi i te aroaro o te Atua i te takanga o tana wiki,

⁸Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,

⁹E whakarite ana i nga ritenga o nga tohunga, ka taka mana te haere ki roto ki te whare tapu o te Ariki, tahu ai te whakakakara.

⁹Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt;

¹⁰Na i waho te nuinga katoa o te iwi e inoi ana i te haora whakakakara.

¹⁰Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.

¹¹A ka puta mai ki a ia tetahi anahera a te Ariki e tu ana i te taha matau o te aata whakakakara.

¹¹Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē.

¹²Na ka ohorere a Hakaraia i tona kitenga i a ia, a tau ana te wehi ki a ia.

¹²Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes.

¹³Otira ka mea te anahera ki a ia, kaua e wehi, e Hakaraia: kua rangona hoki tau inoi, a ka whanau i tau wahine, i a Erihapeti, he tama mau, a ka huaina e koe tona ingoa ko Hoani.

¹³Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis.

¹⁴A ka whiwhi koe i te hari me te harakoa; a he tokomaha hoki e hari i tona whanautanga.

¹⁴Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.

¹⁵E nui hoki ia i te aroaro o te Atua: e kore ia e inu i te waina, i te wai whakahaurangi ranei: a ka ki ia i te Wairua Tapu, mai ano o te kopu o tona whaea.

¹⁵Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.

¹⁶He tokomaha ano hoki o nga tama a Iharaira ka whakatahuritia e ia ki te Ariki, ki to ratou Atua.

¹⁶Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva.

¹⁷Ka haere ano ia i tona aroaro i runga i te wairua, i te mana, o Iraia, hei whakatahuri i nga ngakau o nga matua ki nga tamariki, i te hunga whakatuturi ki nga whakaaro o te hunga tika; hei whakarite mo te Ariki i tetahi iwi i ata taka mona.

¹⁷Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.

¹⁸Na ko te meatanga a Hakaraia ki te anahera, Ma te aha ka matau ai ahau ki tenei mea? he koroheke nei hoki ahau, kua maha haere hoki nga ra o taku wahine.

¹⁸Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados.

¹⁹Na ka whakahoki te anahera, ka mea ki a ia, Ko Kapariera ahau, kei te aroaro o te Atua toku turanga; kua tonoa mai hoki ahau ki te korero ki a koe, ki te whakapuaki i tenei rongo pai ki a koe.

¹⁹Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti.

²⁰Nana, ka noho puku koe, kahore hoki e puta te korero i a koe, kia tae mai ra ano te ra e meatia ai enei mea, mou kihai i whakapono ki aku kupu, ka mana nei i te wa e rite ai.

²⁰Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.

²¹A tatari tonu te iwi ki a Hakaraia, me te miharo ano i a ia e whakaroa ana i roto i te whare tapu.

²¹Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā.

²²A, i tona putanga mai ki waho, kihai ia i ahei te korero ki a ratou: a ka mohio ratou kua kite ia i tetahi putanga atua ki a ia i roto i te whare tapu: hono tonu tana waitohu ki a ratou me te wahangu ano.

²²Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms.

²³A ka rite nga ra hei minitatanga mana, ka hoki ia ki tona whare.

²³Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.

²⁴Na muri iho i aua ra ka hapu tana wahine, a Erihapeti, a e rima nga marama i whakangaro ai i a ia, a i mea ia,

²⁴Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama:

²⁵Ko ta te Ariki tenei i mea ai ki ahau, i nga ra i titiro mai ai ia, ki te whakamutu i toku tawainga i roto i nga tangata.

²⁵Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.

²⁶¶ Na i te ono o nga marama ka tonoa a Kapariera, te anahera, e te Atua ki tetahi pa o Kariri, ko Nahareta te ingoa,

²⁶Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete.

²⁷Ki tetahi wahine i taumautia ma tetahi tangata, ko Hohepa te ingoa, no te whare o Rawiri; ko te ingoa o te wahine ko Meri.

²⁷Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija.

²⁸Na, ko tona haerenga ki roto, ki a ia, ka mea, Tena koe, e te wahine kua manakohia nei; kei a koe te Ariki: ko koe te manaakitia i roto i nga wahine.

²⁸Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.

²⁹Otira he nui tona oho ki taua kupu, ka whakaaroaro ki te tikanga o tenei ohatanga.

²⁹To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu?

³⁰Na ka mea te anahera ki a ia, Kei wehi koe, e Meri; kua paingia hoki koe e te Atua.

³⁰Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.

³¹Nana, tera koe e hapu, ka whanau he tama, a ka huaina e koe tona ingoa ko Ihu.

³¹Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus.

³²Ka nui ia, ka kiia hoki ko te Tama a te Runga Rawa: a ka hoatu ki a ia e te Ariki, e te Atua, te torona o Rawiri, o tona papa.

³²Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi,

³³Hei kingi hoki ia mo te whare o Hakopa ake ake; e kore ano e mutu tona rangatiratanga.

³³Un Viņa valstībai nebūs gala.

³⁴Na ka mea a Meri ki te anahera, E peheatia tenei, kahore nei hoki ahau e mohio ki te tane?

³⁴Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?

³⁵Na ka whakahoki te anahera, ka mea ki a ia, Ka tae te Wairua Tapu ki runga ki a koe, ka taumarumaru iho te kaha o te Runga Rawa ki runga ki a koe: no reira hoki ka kiia te mea e whanau mai he tapu, ko te Tama a te Atua.

³⁵Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.

³⁶Na, ko tou whanaunga, ko Erihapeti, kua hapu hoki ia i tona ruruhitanga, he tama; a koe te ono tenei o nga marama ki a ia, i kiia ra he pakoko.

³⁶Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī.

³⁷Kahore hoki he kupu i ahu mai i te Atua i kore e whai mana.

³⁷Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.

³⁸Ano ra ko Meri, Ina, te pononga a te Ariki; kia peratia ahau me tau i korero ai. A mawehe atu ana te anahera i a ia.

³⁸Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.

³⁹¶ Na ka whakatika a Meri i aua ra, a haere kaika ana ki te whenua pukepuke ki tetahi pa o Hura;

³⁹Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.

⁴⁰A ka tomo ki te whare o Hakaraia, ka oha ki a Erihapeti.

⁴⁰Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.

⁴¹A, no te rongonga o Erihapeti i te oha a Meri, ka koiri te tamaiti i roto i tona kopu; na kua ki a Erihapeti i te Wairua Tapu:

⁴¹Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara;

⁴²A he nui tona reo ki te karanga, ka mea, Ka manaakitia koe i roto i nga wahine, ka manaakitia ano te hua o tou kopu.

⁴²Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!

⁴³No hea hoki tenei ki ahau, kia haere mai te whaea o toku Ariki ki ahau?

⁴³Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

⁴⁴Na, pa kau mai te reo o tau oha ki oku taringa, ka oho te tamaiti i toku kopu i te hari.

⁴⁴Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.

⁴⁵Ka koa ano ia e whakapono ana: ka whakaritea hoki nga mea i korerotia ki a ia e te Ariki.

⁴⁵Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.

⁴⁶A ka mea a Meri, Ka whakanui toku wairua i te Ariki,

⁴⁶Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.

⁴⁷E hari ana toku wairua ki te Atua, ki toku Kaiwhakaora;

⁴⁷Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,

⁴⁸Mona i titiro ki te iti o tana pononga; ta te mea hoki katahi ahau ka kiia e nga whakatupuranga katoa e haere ake nei, he wahine hari.

⁴⁸Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,

⁴⁹He nui hoki nga mahi a te Mea Kaha ki ahau; he tapu hoki tona ingoa.

⁴⁹Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.

⁵⁰He mahi tohu tana ki te hunga e wehi ana ki a ia, ki tenei whakatupuranga, ki tenei whakatupuranga.

⁵⁰Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.

⁵¹Kua whakaputaina he kaha e ia, ara e tona ringa; nana te hunga whakakake i marara ai, i te whakaaro o o ratou ngakau.

⁵¹Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.

⁵²Kua whakataka e ia nga piriniha i o ratou torona, a whakateiteitia ake ana te hunga iti.

⁵²Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.

⁵³Kua whakakiia e ia te hunga mate hiakai ki nga mea pai; kua tonoa kautia atu te hunga taonga.

⁵³Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.

⁵⁴Kua tautokona e ia a Iharaira, tana pononga, he whakamahara hoki ki tana mahi tohu;

⁵⁴Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,

⁵⁵Ki a Aperahama ratou ko tana whanau ake tonu atu, pera hoki me tana i korero ai ki o tatou matua.

⁵⁵Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.

⁵⁶Na tata tonu ki te toru marama a Meri e noho ana ki a ia, a hoki ana ki tona whare.

⁵⁶Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.

⁵⁷¶ A ka rite te taima o Erihapeti e whanau ai; na ka whanau he tama.

⁵⁷Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu,

⁵⁸A ka rongo te hunga e noho tata ana, me ona whanaunga, kua whakanuia e te Ariki tona aroha ki a ia; na ka hari tahi me ia.

⁵⁸Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.

⁵⁹A i te waru o nga ra ka haere mai ratou ki te kokoti i te tamaiti; ka mea kia huaina e ratou ko Hakaraia, ko te ingoa o tona papa.

⁵⁹Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs.

⁶⁰Na ka whakahoki tona whaea, ka mea, Kahore; engari me hua ia ko Hoani.

⁶⁰Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis.

⁶¹Na ko ta ratou meatanga ki a ia, Ara, kahore tenei ingoa i huaina ki tetahi o ou whanaunga.

⁶¹Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā.

⁶²Na ka ui ratou ki tona papa, he mea waitohu, ko wai tana e pai ai kia huaina ki a ia.

⁶²Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.

⁶³Ka mea ia ki tetahi papa tuhituhi, a ka tuhituhi, ka mea, Ko Hoani hei ingoa mona. A miharo ana ratou katoa.

⁶³Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.

⁶⁴Na whai reo tonu iho tona mangai, ka matara tona arero, ka korero ia, ka whakapai ki te Atua.

⁶⁴Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu.

⁶⁵A tau ana te wehi ki te hunga katoa e noho tata ana ki a ratou: ka korerotia enei mea katoa puta noa i te whenua pukepuke katoa o Huria.

⁶⁵Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā.

⁶⁶Na ka rongoatia enei mea e te hunga katoa i rangona ai ki roto ki o ratou ngakau, ka mea, He tamaiti aha ianei tenei? i a ia hoki te ringa o te Ariki.

⁶⁶Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?

⁶⁷¶ Na kua ki a Hakaraia, tona papa, i te Wairua tapu, ka poropiti, ka mea,

⁶⁷Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:

⁶⁸Kia whakapaingia te Ariki, te Atua o Iharaira; kua titiro mai hoki ia, kua hoko i tana iwi,

⁶⁸Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;

⁶⁹Kua whakaarahia ake e ia he haona whakaora mo tatou, i roto i te whare o Rawiri, o tana pononga;

⁶⁹Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;

⁷⁰Ko tana hoki ia i korerotia e te mangai o ana poropiti tapu, no te timatanga mai ano o te ao:

⁷⁰Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;

⁷¹Hei whakaora i a tatou i o tatou hoa whawhai, i te ringa ano o te hunga katoa e kino ana ki a tatou;

⁷¹Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;

⁷²Hei whakaputa i te mahi tohu ki o tatou tupuna, hei whakamahara ki tana kawenata tapu;

⁷²Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.

⁷³Ki te oati i oati ai ia ki a Aperahama, ki to tatou tupuna,

⁷³Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,

⁷⁴Kia tukua mai e ia ki a tatou he ora i te ringa o o tatou hoa whawhai, kia mahi wehikore tatou ki a ia,

⁷⁴Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu

⁷⁵I runga i te tapu, i te tika, ki tona aroaro, i nga ra katoa e ora ai tatou.

⁷⁵Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.

⁷⁶A ko koe, e tama, ka kiia ko te poropiti a te Runga Rawa: e haere hoki koe i te aroaro o te Ariki, hei whakapai i ona ara;

⁷⁶Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,

⁷⁷Hei whakamatau i tana iwi ki te ora, i o ratou hara e murua ana;

⁷⁷Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai

⁷⁸He mea hoki na te aroha, na te mahi tohu a to tatou Atua; na reira hoki i puta mai ai te puaotanga o runga ki a tatou,

⁷⁸Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,

⁷⁹Hei whakamarama i te hunga e noho ana i te pouri, i te atarangi hoki o te mate, hei whakatika i o tatou waewae ki te huarahi o te rangimarie.

⁷⁹Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.

⁸⁰Na ka tupu taua tamaiti, a ka kaha haere tona wairua, a noho ana i nga koraha, taea noatia te ra e whakakitea ai ia ki a Iharaira.

⁸⁰Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.