¹¶ Na ka mea ia ki ana akonga, E kore e taea te whakakahore te putanga o nga take he: otiia aue, te mate mo te tangata e puta ai!

¹Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk!

²He nui te pai ki a ia ki te whakatarewatia ki tona kaki te kohatu mira kaihe, kia maka hoki ia ki te moana, a kia kaua e taka i a ia ki te he tetahi o enei mea nohinohi.

²Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem.

³Kia tupato ki a koutou: ki te hara tou teina ki a koe, riria; a ki te ripeneta, murua tona.

³Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam!

⁴A ki te whitu nga haranga ki a koe i te ra kotahi, a ka whitu ona hokinga mai ki a koe, a ka mea, E ripeneta ana ahau; murua tona.

⁴Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!

⁵A ka mea nga apotoro ki te Ariki, Whakanuia to matou whakapono.

⁵Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību!

⁶Na ka mea te Ariki, Ki te mea he whakapono to koutou, me te pua nani te rahi, ka mea koutou ki tenei hikamaina, Kia ranga atu koe, kia whakatokia ki te moana; na ka rongo ki a koutou.

⁶Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu.

⁷Na, ko wai o koutou he pononga tana e parau ana, e tiaki ana ranei i nga hipi, e mea atu ki a ia, i tona hokinga mai i te mara, haere tonu mai, ka noho ki te kai?

⁷Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda?

⁸A e kore e mea ki a ia, Taka he hapa maku, ka whitiki ai i a koe, ka tuari mai ki ahau, kia mutu ra taku kai, taku inu; a muri iho ka kai ai koe, ka inu ai?

⁸Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi.

⁹E whakawhetai oti ia ki taua pononga, mona i mea i nga mea i whakahaua ai ia?

⁹Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja?

¹⁰Waihoki ko koutou, ka oti nga mea katoa i whakahaua ai koutou, ka ki atu, He pononga huakore matou; ko ta matou i mea ai ko te mea ano i whakaritea kia mahia e matou.

¹⁰Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt.

¹¹¶ Na, i a ratou e haere ana ki Hiruharama, ka haere ia ra waenganui o Hamaria, o Kariri.

¹¹Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni.

¹²A, i a ia e tomo ana ki tetahi kainga, kotahi tekau nga tangata i tutaki ki a ia, he repera, na, ka tu mai ratou i tawhiti:

¹²Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm.

¹³Ka karanga, ka mea, E kara, e Ihu, kia aroha ki a matou.

¹³Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!

¹⁴A, i tona kitenga atu, ka mea ki a ratou, Haere, kia kite nga tohunga i a koutou. A i a ratou e haere ana, na kua ma.

¹⁴To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri.

¹⁵A, no te kitenga o tetahi o ratou kua ora ia, ka hoki, a he rahi tona reo ki te whakakororia i te Atua.

¹⁵Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu,

¹⁶A takoto tapapa ana ia ki ona waewae, ka whakawhetai ki a ia: a no Hamaria ia.

¹⁶Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis.

¹⁷A ka oho atu a Ihu, ka mea, Kihai ranei te tekau i whakarangia? a kei hea nga tokoiwa?

¹⁷Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi?

¹⁸Heoi ano nga mea i kitea e hoki mai ana ki te homai i te kororia ki te Atua, ko tenei tangata iwi ke.

¹⁸Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks.

¹⁹Na ka mea ia ki a ia, Whakatika, haere: na tou whakapono koe i ora ai.

¹⁹Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi!

²⁰¶ A, i te uinga a nga Parihi ki a ia, ko a hea puta mai ai te rangatiratanga o te Atua, ka whakahoki ia ki a ratou, ka mea, E kore e kitea te putanga mai o te rangatiratanga o te Atua:

²⁰Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā.

²¹E kore ano ratou e mea, Na, tenei! na, tera! kei roto hoki i a koutou te rangatiratanga o te Atua:

²¹Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos.

²²A ka mea ia ki nga akonga, Tera e tae mai nga ra e hiahia ai koutou kia kite i tetahi o nga ra o te Tama a te tangata, a e kore koutou e kite.

²²Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet.

²³A e mea ratou ki a koutou, Na, tenei; na, tera: kaua e haere atu, kaua e aru atu.

²³Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam!

²⁴Ka rite hoki ki te uira e hoko mai ana i tetahi wahi i raro o te rangi: a tiaho atu ana ki tetahi atu wahi i raro o te rangi; e pera ano te Tama a te tangata a tona ra.

²⁴Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā.

²⁵Otiia ko te tikanga tenei kia maha nga mamae mona i mua, kia whakakinongia ano hoki e tenei whakatupuranga.

²⁵Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt.

²⁶Ka rite hoki ki nga ra i a Noa nga ra o te Tama a te tangata.

²⁶Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās.

²⁷E kai ana ratou, e inu ana, e marena ana, e tukua ana ki te marena, taea noatia te ra i tomo ai a Noa ki te aaka, a, ko te putanga mai o te waipuke, na whakangaromia katoatia ratou.

²⁷Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu.

²⁸Ka rite ano hoki ki nga ra i a Rota; e kai ana ratou, e inu ana, e hoko mai ana, e hoko atu ana, e whakato ana, e hanga whare ana.

²⁸Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja;

²⁹Heoi i te ra i puta mai ai a Rota i Horoma, ka uaina he kapura, he whanariki i te rangi, na whakangaromia katoatia ratou.

²⁹Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus.

³⁰Ka pera ano a te ra e whakakitea ai te Tama a te tangata.

³⁰Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.

³¹I taua ra, kei runga tetahi i te whare, me ona taonga hoki i roto i te whare, kaua ia e heke iho ki te tiki i aua mea: ko te tangata hoki i te mara, kaua ia e hoki atu ki nga mea o muri.

³¹Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas - namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ!

³²Kia mahara ki te wahine a Rota.

³²Pieminiet Lata sievu!

³³Ki te whai tetahi kia ora ia, ka mate ano ia; ki te mate tetahi, ka ora ano ia.

³³Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs.

³⁴Ko taku kupu tenei ki a koutou, I taua po tokorua i te moenga kotahi; kotahi e tangohia, kotahi e waiho.

³⁴Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās.

³⁵Tokorua nga wahine e huri ana; kotahi e tangohia, kotahi e waiho.

³⁵Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās.

³⁶Tokorua nga tangata i te mara; kotahi e tangohia, kotahi e waiho.

³⁶Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs?

³⁷Na ka whakahoki ratou, ka mea ki a ia, Ko hea, e te Ariki? Ka mea ia ki a ratou, Ko te wahi i te tupapaku, ko reira huihui ai nga ekara.

³⁷Viņš tiem sacīja: Visur, kur miesa, salasās arī ērgļi.