Spanish: Reina Valera (1909)

Latvian: New Testament

Luke

18

1Y PROPUSOLES también una parábola sobre que es necesario orar siempre, y no desmayar,
1Bet vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt,
2Diciendo: Había un juez en una ciudad, el cual ni temía á Dios, ni respetaba á hombre.
2Sacīdams: Vienā pilsētā bija kāds tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.
3Había también en aquella ciudad una viuda, la cual venía á él diciendo: Hazme justicia de mi adversario.
3Bet kāda atraitne bija tanī pilsētā; un viņa nāca pie viņa un sacīja: Aizstāvi mani pret manu pretinieku!
4Pero él no quiso por algún tiempo; mas después de esto dijo dentro de sí: Aunque ni temo á Dios, ni tengo respeto á hombre,
4Un tas ilgu laiku negribēja. Bet pēc tam viņš sevī sacīja: Lai gan es Dieva nebaidos un no cilvēkiem nekaunos,
5Todavía, porque esta viuda me es molesta, le haré justicia, porque al fin no venga y me muela.
5Tomēr, lai šī atraitne mani neapgrūtinātu, es spriedīšu tiesu, ka viņa, beigās atnākusi, neuzbruktu man.
6Y dijo el Señor: Oid lo que dice el juez injusto.
6Bet Kungs sacīja: Klausieties, ko netaisnais tiesnesis saka!
7¿Y Dios no hará justicia á sus escogidos, que claman á él día y noche, aunque sea longánime acerca de ellos?
7Un vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem?
8Os digo que los defenderá presto. Empero cuando el Hijo del hombre viniere, ¿hallará fe en la tierra?
8Es jums saku, ka Viņš drīz tiem spriedīs taisnīgu tiesu. Tomēr, kā rādās, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?
9Y dijo también á unos que confiaban de sí como justos, y menospreciaban á los otros, esta parábola:
9Bet tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja, Viņš sacīja šo līdzību:
10Dos hombres subieron al templo á orar: el uno Fariseo, el otro publicano.
10Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks.
11El Fariseo, en pie, oraba consigo de esta manera: Dios, te doy gracias, que no soy como los otros hombres, ladrones, injustos, adúlteros, ni aun como este publicano;
11Farizejs nostājies sevī tā lūdza: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks!
12Ayuno dos veces á la semana, doy diezmos de todo lo que poseo.
12Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.
13Mas el publicano estando lejos no quería ni aun alzar los ojos al cielo, sino que hería su pecho, diciendo: Dios, sé propició á mí pecador.
13Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!
14Os digo que éste descendió á su casa justificado antes que el otro; porque cualquiera que se ensalza, será humillado; y el que se humilla, será ensalzado.
14Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts.
15Y traían á él los niños para que los tocase; lo cual viendo los discípulos les reñían.
15Bet arī bērnus Viņam atnesa, lai Viņš tiem pieskartos. Kad mācekļi to redzēja, tie norāja tos.
16Mas Jesús llamándolos, dijo: Dejad los niños venir á mí, y no los impidáis; porque de tales es el reino de Dios.
16Bet Jēzus pasauca viņus un sacīja: Laidiet bērnus pie manis nākt un neliedziet viņiem to, jo tādiem pieder Dieva valstība!
17De cierto os digo, que cualquiera que no recibiere el reino de Dios como un niño, no entrará en él.
17Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tanī neieies.
18Y preguntóle un príncipe, diciendo: Maestro bueno, ¿qué haré para poseer la vida eterna?
18Un kāds priekšnieks jautāja Viņam, sacīdams: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?
19Y Jesús le dijo: ¿Por qué me llamas bueno? ninguno hay bueno sino sólo Dios.
19Bet Jēzus viņam sacīja: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.
20Los mandamientos sabes: No matarás: No adulterarás: No hurtarás: No dirás falso testimonio: Honra á tu padre y á tu madre.
20Baušļus tu zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev būs tēvu un māti godāt.
21Y él dijo: Todas estas cosas he guardado desde mi juventud.
21Tas sacīja: To visu esmu izpildījis kopš jaunības.
22Y Jesús, oído esto, le dijo: Aun te falta una cosa: vende todo lo que tienes, y da á los pobres, y tendrás tesoro en el cielo; y ven, sígueme.
22Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņam: Vēl viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un dod nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man!
23Entonces él, oídas estas cosas, se puso muy triste, porque era muy rico.
23To dzirdēdams, viņš noskuma, jo bija ļoti bagāts.
24Y viendo Jesús que se había entristecido mucho, dijo: ­Cuán dificultosamente entrarán en el reino de Dios los que tienen riquezas!
24Bet Jēzus, redzēdams viņu noskumušu, sacīja: Cik grūti tiem, kam nauda, ieiet Dieva valstībā!
25Porque más fácil cosa es entrar un camello por el ojo de una aguja, que un rico entrar en el reino de Dios.
25Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.
26Y los que lo oían, dijeron: ¿Y quién podrá ser salvo?
26Tad tie, kas dzirdēja, sacīja: Un kas tad var kļūt pestīts?
27Y él les dijo: Lo que es imposible para con los hombres, posible es para Dios.
27Viņš tiem sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.
28Entonces Pedro dijo: He aquí, nosotros hemos dejado las posesiones nuestras, y te hemos seguido.
28Bet Pēteris sacīja: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev.
29Y él les dijo: De cierto os digo, que nadie hay que haya dejado casa, padres, ó hermanos, ó mujer, ó hijos, por el reino de Dios,
29Viņš tiem teica: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas atstājis māju vai vecākus, vai brāļus, vai sievu, vai bērnus Dieva valstības dēļ
30Que no haya de recibir mucho más en este tiempo, y en el siglo venidero la vida eterna.
30Un kas nesaņem daudz vairāk jau šinī laikā, bet nākošajā mūžā mūžīgo dzīvi.
31Y Jesús, tomando á los doce, les dijo: He aquí subimos á Jerusalem, y serán cumplidas todas las cosas que fueron escritas por los profetas, del Hijo del hombre.
31Bet Jēzus ņēma tos divpadsmit sev līdz un sacīja viņiem: Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi; un viss izpildīsies, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
32Porque será entregado á las gentes, y será escarnecido, é injuriado, y escupido.
32Jo Viņu nodos pagāniem un apsmies, un šaustīs, un apspļaudīs,
33Y después que le hubieren azotado, le matarán: mas al tercer día resucitará.
33Un pēc šaustīšanas Viņu nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.
34Pero ellos nada de estas cosas entendían, y esta palabra les era encubierta, y no entendían lo que se decía.
34Bet no tā viņi neko nesaprata; un šis vārds palika tiem apslēpts; un viņi neaptvēra to, kas tika runāts.
35Y aconteció que acercándose él á Jericó, un ciego estaba sentado junto al camino mendigando;
35Bet notika, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds aklais sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36El cual como oyó la gente que pasaba, preguntó qué era aquello.
36Un, kad viņš dzirdēja ļaužu pulku garām ejam, tas jautāja, kas tas ir.
37Y dijéronle que pasaba Jesús Nazareno.
37Bet viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis iet garām.
38Entonces dió voces, diciendo: Jesús, Hijo de David, ten misericordia de mí.
38Tad viņš sauca, sacīdams: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
39Y los que iban delante, le reñían que callase; mas él clamaba mucho más: Hijo de David, ten misericordia de mí.
39Bet tie, kas gāja priekšā, norāja viņu, lai viņš ciestu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
40Jesús entonces parándose, mandó traerle á sí: y como él llegó, le preguntó,
40Tad Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Un kad tas tuvojās, viņš jautāja tam,
41Diciendo: ¿Qué quieres que te haga? Y él dijo: Señor, que vea.
41Sacīdams: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet viņš sacīja: Kungs, lai es redzu!
42Y Jesús le dijo: Ve, tu fe te ha hecho salvo.
42Un Jēzus sacīja viņam: Topi redzīgs, tava ticība tevi glābusi.
43Y luego vió, y le seguía, glorificando á Dios: y todo el pueblo como lo vió, dió á Dios alabanza.
43Un tūdaļ viņš kļuva redzīgs un, Dievu godinādams, sekoja Viņam. Un visa tauta, to redzēdama, godināja Dievu.