1ENTONCES llegaron á Jesús ciertos escribas y Fariseos de Jerusalem, diciendo:
1Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzalemes nāca pie Viņa un sacīja:
2¿Por qué tus discípulos traspasan la tradición de los ancianos? porque no se lavan las manos cuando comen pan.
2Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj senču ieražas? Viņi nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.
3Y él respondiendo, les dijo: ¿Por qué también vosotros traspasáis el mandamiento de Dios por vuestra tradición?
3Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: Kāpēc jūs pārkāpjat Dieva bausli savu ieražu labad? Jo Dievs sacīja:
4Porque Dios mandó, diciendo: Honra al padre y á la madre, y, El que maldijere al padre ó á la madre, muera de muerte.
4Godā tēvu un māti, un kas tēvu vai māti nievā, tam būs mirt!
5Mas vosotros decís: Cualquiera que dijere al padre ó á la madre: Es ya ofrenda mía á Dios todo aquello con que pudiera valerte;
5Bet jūs sakāt: kas tēvam un mātei saka: kas tev no manis par labu pienākas, lai ir upura dāvana,
6No deberá honrar á su padre ó á su madre con socorro. Así habéis invalidado el mandamiento de Dios por vuestra tradición.
6Un tam vairs nav jāgodina savs tēvs un sava māte. Un jūs apejat Dieva bausli savu ieražu dēļ.
7Hipócritas, bien profetizó de vosotros Isaías, diciendo:
7Jūs, liekuļi! Isajs ir labi pravietojis par jums, sacīdams:
8Este pueblo de labios me honra; Mas su corazón lejos está de mí.
8Šī tauta godina mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis.
9Mas en vano me honran, Enseñando doctrinas y mandamientos de hombres.
9Bez pamata viņi mani godina, jo tie sludina cilvēku mācības un likumus.
10Y llamando á sí las gentes, les dijo: Oid, y entended:
10Un Viņš, sasaucis pie sevis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties un iegaumējiet:
11No lo que entra en la boca contamina al hombre; mas lo que sale de la boca, esto contamina al hombre.
11Ne tas, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.
12Entonces llegándose sus discípulos, le dijeron: ¿Sabes que los Fariseos oyendo esta palabra se ofendieron?
12Tad Viņa mācekļi pienākuši sacīja Viņam: Vai zini, ka farizeji, izdzirduši šos vārdus, krita apgrēcībā?
13Mas respondiendo él, dijo: Toda planta que no plantó mi Padre celestial, será desarraigada.
13Bet Viņš atbildēja un sacīja: Visi stādi, ko mans Debestēvs nav stādījis, tiks ar saknēm izrauti.
14Dejadlos: son ciegos guías de ciegos; y si el ciego guiare al ciego, ambos caerán en el hoyo.
14Atstājiet tos! Viņi ir akli un aklo vadoņi. Bet kad aklais aklo vada, abi iekrīt bedrē.
15Y respondiendo Pedro, le dijo: Decláranos esta parábola.
15Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Paskaidro mums šo līdzību!
16Y Jesús dijo: ¿Aun también vosotros sois sin entendimiento?
16Un Viņš sacīja: Vai arī jūs vēl neizprotat?
17¿No entendéis aún, que todo lo que entra en la boca, va al vientre, y es echado en la letrina?
17Vai nesaprotat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests laukā?
18Mas lo que sale de la boca, del corazón sale; y esto contamina al hombre.
18Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.
19Porque del corazón salen los malos pensamientos, muertes, adulterios, fornicaciones, hurtos, falsos testimonios, blasfemias.
19Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.
20Estas cosas son las que contaminan al hombre: que comer con las manos por lavar no contamina al hombre.
20Tas ir, kas sagāna cilvēku. Bet ēšana nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.
21Y saliendo Jesús de allí, se fué á las partes de Tiro y de Sidón.
21Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās.
22Y he aquí una mujer Cananea, que había salido de aquellos términos, clamaba, diciéndole: Señor, Hijo de David, ten misericordia de mí; mi hija es malamente atormentada del demonio.
22Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars.
23Mas él no le respondió palabra. Entonces llegándose sus discípulos, le rogaron, diciendo: Despáchala, pues da voces tras nosotros.
23Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums.
24Y él respondiendo, dijo: No soy enviado sino á las ovejas perdidas de la casa de Israel.
24Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm.
25Entonces ella vino, y le adoró, diciendo: Señor socórreme.
25Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man!
26Y respondiendo él, dijo: No es bien tomar el pan de los hijos, y echarlo á los perrillos.
26Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem.
27Y ella dijo: Sí, Señor; mas los perrillos comen de las migajas que caen de la mesa de sus señores.
27Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda.
28Entonces respondiendo Jesús, dijo: Oh mujer, grande es tu fe; sea hecho contigo como quieres. Y fué sana su hija desde aquella hora.
28Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela.
29Y partido Jesús de allí, vino junto al mar de Galilea: y subiendo al monte, se sentó allí.
29Un Jēzus, iedams no turienes, gāja gar Galilejas jūru; un, uzkāpis kalnā, Viņš tur apsēdās.
30Y llegaron á él muchas gentes, que tenían consigo cojos, ciegos, mudos, mancos, y otros muchos enfermos: y los echaron á los pies de Jesús, y los sanó:
30Un daudz ļaužu nāca pie Viņa un atveda līdz mēmus, aklus, klibus, kropļus un daudz citus un nolika tos pie Viņa kājām; un Viņš tos dziedināja.
31De manera que se maravillaban las gentes, viendo hablar los mudos, los mancos sanos, andar los cojos, y ver los ciegos: y glorificaron al Dios de Israel.
31Tā kā ļaudis, redzot mēmos runājam, tizlos staigājam, aklos redzam, brīnījās un godināja Izraēļa Dievu.
32Y Jesús llamando á sus discípulos, dijo: Tengo lástima de la gente, que ya hace tres días que perseveran conmigo, y no tienen qué comer; y enviarlos ayunos no quiero, porque no desmayen en el camino.
32Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu.
33Entonces sus discípulos le dicen: ¿Dónde tenemos nosotros tantos panes en el desierto, que hartemos á tan gran compañía?
33Un mācekļi sacīja Viņam: No kurienes mums šeit, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik daudz ļaužu?
34Y Jesús les dice: ¿Cuántos panes tenéis? Y ellos dijeron: Siete, y unos pocos pececillos.
34Jēzus jautāja viņiem: Cik jums maizes? Viņi atbildēja: Septiņas un dažas zivtiņas.
35Y mandó á las gentes que se recostasen sobre la tierra.
35Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē.
36Y tomando los siete panes y los peces, haciendo gracias, partió y dió á sus discípulos; y los discípulos á la gente.
36Un Viņš, paņēmis septiņas maizes un zivis, izteicis pateicības lūgšanu, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi deva tautai.
37Y comieron todos, y se hartaron: y alzaron lo que sobró de los pedazos, siete espuertas llenas.
37Un visi ēda un paēda. Un viņi savāca septiņus grozus, pilnus ar pārpalikušajām druskām.
38Y eran los que habían comido, cuatro mil hombres, sin las mujeres y los niños.
38Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši cilvēku, neieskaitot bērnus un sievietes.
39Entonces, despedidas las gentes, subió en el barco: y vino á los términos de Magdalá.
39Un Viņš, atlaidis ļaudis, iekāpa laivā un nonāca Magedanas novadā.