¹Vai mēs atkal sākam sevi ieteikt? Vai mums vajadzīgi ieteikšanas raksti pie jums vai no jums kā dažiem citiem?

¹Ar pradėsime iš naujo jums prisistatinėti? Gal mums reikia, kaip kai kuriems, palydimųjų laiškų jums ir iš jūsų?

²Jūs esat mūsu vēstule, kas ierakstīta mūsu sirdīs un ko pazīst un lasa visi cilvēki.

²Jūs esate mūsų laiškas, įrašytas mūsų širdyse, visų žmonių suprantamas ir skaitomas.

³Ir redzams, ka jūs esat Kristus vēstule, ko mēs esam sastādījuši un uzrakstījuši ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz miesīgām sirds plāksnēm.

³Jūs pasirodote esą Kristaus laiškas, mūsų tarnavimu parašytas ne rašalu, bet gyvojo Dievo Dvasia, ne akmens plokštėse, bet gyvų širdžių plokštėse.

⁴Bet tāda paļāvība mums ir uz Dievu caur Kristu;

⁴Tokį pasitikėjimą Dievu mes turime per Kristų.

⁵Ne tāpēc, ka mēs būtu no sevis spējīgi domāt it kā no sevis, bet mūsu spējas ir no Dieva.

⁵Ne todėl, kad būtume patys tinkami ką nors sumanyti tarytum iš savęs, bet mūsų tinkamumas iš Dievo,

⁶Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.

⁶kuris padarė mus tinkamus būti Naujosios Sandoros tarnais­ne raidės, bet Dvasios, nes raidė žudo, o Dvasia teikia gyvybę.

⁷Bet ja kalpošanai nāvei, kas burtiem bija iekalta akmenī, bija tāda godība, ka Izraēļa bērni nevarēja skatīties Mozus sejā viņa vaiga spožuma dēļ, kas bija pārejošs,

⁷Jeigu mirties tarnavimas, išraižytas raidėmis akmenyse, buvo toks šlovingas, kad Izraelio vaikai negalėjo pažvelgti Mozei į veidą dėl jo veido šlovės, kuri buvo praeinanti,

⁸Vai tad gara kalpošanai nebūs daudz lielāka godība?

⁸tai kiek šlovingesnis bus Dvasios tarnavimas?

⁹Ja jau pazudināšanas kalpošanai ir sava godība, tad daudz vairāk šī godība pārpilnībā ir taisnības kalpošanai.

⁹Jeigu pasmerkimo tarnavimas šlovingas, tai daug daugiau šlovingesnis teisumo tarnavimas.

¹⁰Toreizējā godība vairs nav godība šīs pārlieku lielās godības dēļ.

¹⁰Tai, kas buvo šlovinga, visai nešlovinga, lyginant su visa pranokstančia šlove.

¹¹Ja jau iznīcīgajam ir sava godība, tad jo vairāk godība ir tam, kas paliek.

¹¹Jeigu praeinantis dalykas buvo šlovingas, tai kur kas šlovingesnis pasiliekantis.

¹²Tā kā mums ir tāda cerība, mēs rīkojamies lielā paļāvībā

¹²Taigi, turėdami tokią viltį, mes kalbame labai tiesiai ir drąsiai,

¹³Un ne kā Mozus, kas apsedza savu vaigu, lai Izraēļa bērni neredzētu viņa sejā to, kam jāizzūd.

¹³ne kaip Mozė, kuris ant veido užsileisdavo gaubtuvą, kad Izraelio vaikai nepamatytų to, kas praeina.

¹⁴Bet viņu prāts ir nocietināts. Jo līdz pat šai dienai, lasot Veco Derību, tas pats aizsegs paliek neatsegts (jo ar Kristu tas izzūd).

¹⁴Bet jų protai buvo apakinti. Iki šios dienos tas pats gaubtuvas lieka nenuimtas skaitant Senąjį Testamentą, nes jis nuimamas Kristuje.

¹⁵Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, sega paliek pārklāta pār viņu sirdīm.

¹⁵Net iki šios dienos, kai skaitomas Mozė, gaubtuvas tebedengia jų širdį.

¹⁶Bet tikko kāds atgriežas pie Kunga, sega tiek noņemta.

¹⁶Bet kai žmogus atsigręžia į Viešpatį, gaubtuvas nuimamas.

¹⁷Kungs ir Gars; bet kur Kunga Gars, tur brīvība.

¹⁷Viešpats yra Dvasia. O kur Viešpaties Dvasia, ten laisvė.

¹⁸Un mēs visi, kad atklātām sejām skatāmies Kunga godībā, it kā no Kunga Gara tiekam pārveidoti tanī pat attēlā no spožuma spožumā.

¹⁸Mes visi, atidengtu veidu lyg veidrodyje regėdami Viešpaties šlovę, esame keičiami į tą patį atvaizdą iš šlovės į šlovę, veikiami Viešpaties, kuris yra Dvasia.