1Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams:
1Jėzus vėl kalbėjo palyginimais:
2Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas.
2“Su dangaus karalyste yra panašiai kaip su karaliumi, kuris kėlė savo sūnui vestuves.
3Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt.
3Jis išsiuntė tarnus šaukti pakviestųjų į vestuvių pokylį, bet tie nenorėjo ateiti.
4Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās!
4Tada jis vėl siuntė kitus tarnus, liepdamas: ‘Sakykite pakviestiesiems: Štai surengiau pokylį, mano jaučiai ir nupenėti veršiai papjauti, ir viskas paruošta. Ateikite į vestuves!’
5Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits savā tirdzniecībā.
5Tačiau kviečiamieji jo nepaisė ir nuėjo kas sau: vienas į ūkį, kitas prekiauti,
6Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja.
6o kiti tarnus nutvėrę išniekino ir užmušė.
7Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu.
7Tai išgirdęs, karalius užsirūstino ir, išsiuntęs kariuomenes, sunaikino tuos žmogžudžius ir padegė jų miestą.
8Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi.
8Tuomet jis tarė savo tarnams: ‘Vestuvės surengtos, bet pakviestieji nebuvo verti.
9Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet!
9Todėl eikite į kryžkeles ir, ką tik rasite, kvieskite į vestuves’.
10Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem.
10Tarnai išėjo į kelius ir surinko visus, ką tik sutiko, blogus ir gerus. Ir vestuvės buvo pilnos svečių.
11Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās.
11Karalius atėjo pasižiūrėti svečių ir pamatė žmogų, neapsirengusį vestuviniu drabužiu.
12Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu.
12Jis tarė jam: ‘Bičiuli, kaip čia įėjai, neturėdamas vestuvių drabužio?’ Tasai tylėjo.
13Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.
13Tada karalius paliepė tarnams: ‘Suriškite jam rankas ir kojas ir išmeskite jį laukan į tamsybes. Ten bus verksmas ir dantų griežimas’.
14Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto.
14Nes daug pašauktų, bet maža išrinktų”.
15Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos.
15Tuomet fariziejai pasitraukė ir tarėsi, kaip Jį sugauti kalboje.
16Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu.
16Jie nusiuntė pas Jį savo mokinių kartu su erodininkais, kurie klausė: “Mokytojau, mes žinome, kad esi tiesus, mokai Dievo kelio, kaip reikalauja tiesa, ir niekam nepataikauji, nes neatsižvelgi į asmenis.
17Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?
17Tad pasakyk mums, kaip manai: reikia mokėti ciesoriui mokesčius ar ne?”
18Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt?
18Suprasdamas jų klastą, Jėzus tarė: “Kam spendžiate man pinkles, veidmainiai?
19Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju.
19Parodykite man mokesčių pinigą!” Jie padavė Jam denarą.
20Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts?
20Jis paklausė: “Kieno čia atvaizdas ir įrašas?”
21Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!
21Jie atsakė: “Ciesoriaus”. Tuomet Jėzus jiems tarė: “Atiduokite tad, kas ciesoriaus, ciesoriui, o kas DievoDievui”.
22Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.
22Tai girdėdami, jie stebėjosi ir, palikę Jį, nuėjo.
23Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam,
23Tą pačią dieną atėjo pas Jį sadukiejų, kurie nepripažįsta mirusiųjų prisikėlimo, ir klausė:
24Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!
24“Mokytojau, Mozė yra pasakęs: ‘Jei kas mirtų bevaikis, tegul jo brolis veda jo žmoną ir pažadina savo broliui palikuonių’.
25Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim.
25Štai pas mus buvo septyni broliai. Pirmasis vedęs mirė ir, neturėdamas vaikų, paliko žmoną savo broliui.
26Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam.
26Taip atsitiko antrajam ir trečiajam iki septintojo.
27Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva.
27Po jų visų numirė ir ta moteris.
28Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi?
28Tad kurio iš septynių ji bus žmona prisikėlime? Juk visi yra ją turėję”.
29Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku.
29Jėzus jiems atsakė: “Jūs klystate, nepažindami nei Raštų, nei Dievo jėgos.
30Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs.
30Prisikėlime nei ves, nei tekės, bet bus kaip Dievo angelai danguje.
31Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka:
31O apie mirusiųjų prisikėlimą ar neskaitėte, kas jums Dievo pasakyta:
32Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.
32‘Aš esu Abraomo Dievas, Izaoko Dievas ir Jokūbo Dievas’. Dievas nėra mirusiųjų Dievas, bet gyvųjų!”
33Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību.
33Tai girdėdama, minia stebėjosi Jo mokymu.
34Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā.
34Fariziejai, išgirdę, kad Jėzus nutildė sadukiejus, susirinko kartu,
35Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja:
35ir vienas iš jų, Įstatymo mokytojas, mėgindamas Jį, paklausė:
36Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā?
36“Mokytojau, koks įsakymas yra didžiausias Įstatyme?”
37Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!
37Jėzus jam atsakė: “ ‘Mylėk Viešpatį, savo Dievą, visa savo širdimi, visa savo siela ir visu savo protu’.
38Šis ir lielākais un pirmais bauslis!
38Tai pirmasis ir didžiausias įsakymas.
39Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu!
39Antrasispanašus į jį: ‘Mylėk savo artimą kaip save patį’.
40Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.
40Šitais dviem įsakymais remiasi visas Įstatymas ir Pranašai”.
41Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem,
41Kol fariziejai tebebuvo susirinkę, Jėzus juos paklausė:
42Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida.
42“Ką jūs manote apie Kristų? Kieno Jis Sūnus?” Jie atsakė: “Dovydo”.
43Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā:
43Jis tarė jiems: “O kodėl gi Dovydas, Dvasios įkvėptas, vadina Jį Viešpačiu, sakydamas:
44Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām.
44‘Viešpats tarė mano Viešpačiui: sėskis mano dešinėje, kol patiesiu Tavo priešus tarsi pakojį po Tavo kojų’.
45Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls?
45Jei tad Dovydas vadina Jį Viešpačiu, kaipgi tada Jis gali būti jo Sūnus?”
46Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt.
46Ir nė vienas negalėjo Jam atsakyti nė žodžio, ir niekas nedrįso nuo tos dienos Jį klausinėti.