¹Mani brāļi, daudzi netopiet mācītāji, zinādami, ka jūs nokļūsiet bargākā tiesā,

¹Mine brødre! ikke mange av eder bli lærere, eftersom I vet at vi skal få dess tungere dom!

²Jo mēs visi daudz grēkojam. Kas vārdā neapgrēkojas, tas ir pilnīgs vīrs, jo viņš ir spējīgs savaldīt arī visu miesu.

²For vi snubler alle sammen i mange ting; den som ikke snubler i tale, han er en fullkommen mann, i stand til også å holde hele legemet i tømme.

³Ja mēs zirgiem liekam laužņus mutē, lai tie mums paklausītu, tad mēs valdām arī visu viņu ķermeni.

³Når vi legger bissel i munnen på hestene, forat de skal lyde oss, så styrer vi og hele deres legeme.

⁴Lūk, arī kuģus, lai gan tie ir lieli, un brāzmaini vēji tos mētā, sīka stūre vada, kurp vien vēlas vadītājs.

⁴Se, også skibene, enda de er så store og drives av sterke vinder, styres dog av et lite ror dit styrmannen vil ha dem.

⁵Tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet veic lielas lietas. Lūk, cik maza uguns aizdedzina lielu mežu!

⁵Så er og tungen et lite lem, og taler dog store ord. Se, en liten ild, hvor stor en skog den setter i brand!

⁶Arī mēle ir uguns, netaisnības pasaule. Mēle tādā stāvoklī atrodas starp mūsu locekļiem, ka apgāna visu ķermeni un aizdedzina dzīves gājumu, pati būdama elles iededzinātāja.

⁶Også tungen er en ild; som en verden av urettferdighet står tungen blandt våre lemmer; den smitter hele legemet og setter livets hjul i brand, og settes selv i brand av helvede.

⁷Jo visu sugu zvērus un putnus, rāpuļus un pārējos dzīvniekus savalda un ir savaldījusi cilvēka daba.

⁷For all natur, både i dyr og i fugler, både i ormer og i sjødyr, temmes og er blitt temmet av den menneskelige natur;

⁸Bet mēli neviens cilvēks savaldīt nevar: tā ir nemitīgs ļaunums, pilna nāvīgas indes.

⁸men tungen kan intet menneske temme, det ustyrlige onde, full av dødelig gift.

⁹Ar to mēs godinām Kungu un Tēvu, un ar to lādam cilvēkus, kas radīti pēc Dieva līdzības.

⁹Med den velsigner vi Herren og Faderen, og med den forbanner vi menneskene, som er skapt efter Guds billede.

¹⁰No tās pašas mutes nāk svētība un lāsts. Tas tā, mani brāļi, nedrīkst notikt!

¹⁰Av samme munn utgår velsignelse og forbannelse. Mine brødre! dette må ikke være så.

¹¹Vai avots arī izverd no viena un tā paša atvara saldu un rūgtu ūdeni?

¹¹Gir vel kilden av samme opkomme søtt og beskt vann?

¹²Vai, mani brāļi, vīģes koks dod vīnogas un vīnkoks vīģes? Tāpat arī sālsavots nevar dot saldenu ūdeni.

¹²Kan vel et fikentre, mine brødre, bære oljebær, eller et vintre fiken? Heller ikke kan en salt kilde gi søtt vann.

¹³Kas no jums gudrs un saprātīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, rāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā!

¹³Hvem er vis og forstandig blandt eder? Han vise ved god ferd sine gjerninger i visdoms saktmodighet!

¹⁴Bet ja savā sirdī nesat rūgtu skaudību un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību!

¹⁴Men har I besk avind og trettesyke i eders hjerter, da ros eder ikke mot sannheten og lyv ikke mot den!

¹⁵Tāda gudrība nenāk no augšienes, bet tā ir pasaulīga, dzīvnieciska, velnišķīga.

¹⁵Denne visdom kommer ikke ovenfra, men er jordisk, sanselig, djevelsk;

¹⁶Jo kur skaudība un ķildas, tur nekārtība un viss ļaunums.

¹⁶for hvor der er avind og trettesyke, der er urede og alt det som ondt er.

¹⁷Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, pēc tam miermīlīga, pieklājīga, padevīga, labvēlīga labam, pilna žēlsirdības un labu augļu, netiesātāja, neliekuļota.

¹⁷Men den visdom som er ovenfra, er først og fremst ren, dernæst fredsommelig, rimelig, eftergivende, full av barmhjertighet og gode frukter, uten tvil, uten skrømt.

¹⁸Bet taisnības auglis mierā tiek sēts miera veicinātājos.

¹⁸Men rettferdighets frukt såes i fred for dem som holder fred.