¹Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts.

¹Og det skjedde i de dager at det utgikk et bud fra keiser Augustus at all verden skulde innskrives i manntall.

²Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā.

²Dette var den første innskrivning, i den tid Kvirinius var landshøvding i Syria.

³Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā.

³Og alle gikk for å la sig innskrive, hver til sin by.

⁴Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.

⁴Men også Josef drog op fra Galilea, fra byen Nasaret, til Judea, til Davids stad, som heter Betlehem, fordi han var av Davids hus og ætt,

⁵Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta.

⁵for å la sig innskrive sammen med Maria, sin trolovede, som var fruktsommelig.

⁶Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu.

⁶Men det skjedde mens de var der, da kom tiden da hun skulde føde.

⁷Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.

⁷Og hun fødte sin sønn, den førstefødte, og svøpte ham og la ham i en krybbe, fordi det ikke var rum for dem i herberget.

⁸Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku.

⁸Og det var nogen hyrder der på stedet, som var ute på marken og holdt nattevakt over sin hjord.

⁹Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās.

⁹Og se, en Herrens engel stod for dem, og Herrens herlighet lyste om dem, og de blev meget forferdet.

¹⁰Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm:

¹⁰Og engelen sa til dem: Forferdes ikke! for se, jeg forkynner eder en stor glede, som skal vederfares alt folket!

¹¹Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.

¹¹Eder er idag en frelser født, som er Kristus, Herren, i Davids stad.

¹²Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.

¹²Og dette skal I ha til tegn: I skal finne et barn svøpt, liggende i en krybbe.

¹³Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami:

¹³Og straks var det hos engelen en himmelsk hærskare, som lovet Gud og sa:

¹⁴Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.

¹⁴Ære være Gud i det høieste, og fred på jorden, i mennesker hans velbehag!

¹⁵Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!

¹⁵Og det skjedde da englene var faret fra dem op til himmelen, da sa hyrdene til hverandre: La oss nu gå like til Betlehem og se dette som har hendt, og som Herren har kunngjort oss!

¹⁶Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē.

¹⁶Og de skyndte sig og kom og fant både Maria og Josef, og barnet som lå i krybben;

¹⁷Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu.

¹⁷og da de hadde sett det, fortalte de dem det ord som var sagt dem om dette barn.

¹⁸Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja.

¹⁸Og alle som hørte det, undret sig over det som blev dem sagt av hyrdene;

¹⁹Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.

¹⁹men Maria gjemte alle disse ord og grundet på dem i sitt hjerte.

²⁰Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.

²⁰Og hyrdene vendte tilbake, og priste og lovet Gud for alt det de hadde hørt og sett, således som det var blitt sagt dem.

²¹Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

²¹Og da åtte dager var til ende, og han skulde omskjæres, blev han kalt Jesus, det navn som engelen hadde nevnt før han blev undfanget i mors liv.

²²Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam,

²²Og da deres renselses-dager efter Mose lov var til ende, førte de ham op til Jerusalem for å stille ham frem for Herren -

²³Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2)

²³som det er skrevet i Herrens lov: Alt mannkjønn som åpner mors liv, skal kalles hellig for Herren -

²⁴Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā.

²⁴og for å gi offer, efter det som er sagt i Herrens lov, et par turtelduer eller to due-unger.

²⁵Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā.

²⁵Og se, det var en mann i Jerusalem ved navn Simeon, og denne mann var rettferdig og gudfryktig og ventet på Israels trøst; og den Hellige Ånd var over ham,

²⁶Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto.

²⁶og det var åpenbaret ham av den Hellige Ånd at han ikke skulde se døden før han hadde sett Herrens salvede.

²⁷Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas,

²⁷Han kom, drevet av Ånden, inn i templet, og da foreldrene førte barnet Jesus inn for å gjøre med ham som skikk var efter loven,

²⁸Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja:

²⁸da tok han ham på sine armer og lovet Gud og sa:

²⁹Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā.

²⁹Herre! nu lar du din tjener fare herfra i fred, efter ditt ord;

³⁰Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu,

³⁰for mine øine har sett din frelse,

³¹Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā:

³¹som du har beredt for alle folks åsyn,

³²Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.

³²et lys til åpenbarelse for hedningene, og en herlighet for ditt folk Israel.

³³Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.

³³Og hans far og hans mor undret sig over det som blev talt om ham.

³⁴Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7)

³⁴Og Simeon velsignet dem, og sa til hans mor Maria: Se, denne er satt til fall og opreisning for mange i Israel, og til et tegn som blir motsagt;

³⁵Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.

³⁵men også din sjel skal et sverd gjennemstinge, forat mange hjerters tanker skal bli åpenbaret.

³⁶Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus.

³⁶Og der var en profetinne, Anna, Fanuels datter, av Asers stamme; hun var kommet langt ut i årene, hadde levd med sin mann i syv år efter sin jomfrustand,

³⁷Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam.

³⁷og nu for sig selv som enke inntil en alder av fire og åtti år; hun vek aldri fra templet, men tjente Gud med faste og bønn natt og dag.

³⁸Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.

³⁸Og hun trådte til i samme stund og priste Gud, og hun talte om ham til alle dem som ventet på forløsning for Jerusalem.

³⁹Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā.

³⁹Og da de hadde fullført alt efter Herrens lov, vendte de tilbake til Galilea, til sin by Nasaret.

⁴⁰Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.

⁴⁰Men barnet vokste og blev sterkt og fullt av visdom, og Guds velbehag var over ham.

⁴¹Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi.

⁴¹Og hans foreldre drog hvert år til Jerusalem til påskefesten.

⁴²Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi.

⁴²Og da han var tolv år gammel, drog de der op, som det var skikk på høitiden;

⁴³Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja.

⁴³og da de hadde vært der de dager til ende, og de vendte hjem igjen, blev barnet Jesus tilbake i Jerusalem, og hans foreldre visste ikke om det.

⁴⁴Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem;

⁴⁴Men da de trodde at han var i reisefølget, kom de en dags reise frem, og lette efter ham blandt slektninger og kjenninger;

⁴⁵Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.

⁴⁵og da de ikke fant ham, vendte de tilbake til Jerusalem og lette efter ham.

⁴⁶Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot.

⁴⁶Og det skjedde tre dager derefter, da fant de ham i templet; der satt han midt iblandt lærerne og hørte på dem og spurte dem,

⁴⁷Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.

⁴⁷og alle som hørte ham, var ute av sig selv av forundring over hans forstand og svar.

⁴⁸Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.

⁴⁸Og da de så ham, blev de forferdet, og hans mor sa til ham: Barn! hvorfor gjorde du oss dette? Se, din far og jeg har lett efter dig med smerte.

⁴⁹Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?

⁴⁹Og han sa til dem: Hvorfor lette I efter mig? Visste I ikke at jeg må være i min Faders hus?

⁵⁰Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.

⁵⁰Men de forstod ikke det ord han talte til dem.

⁵¹Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.

⁵¹Og han gikk ned med dem og kom til Nasaret og var dem lydig. Og hans mor gjemte alle disse ord i sitt hjerte.

⁵²Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

⁵²Og Jesus gikk frem i visdom og alder og yndest hos Gud og mennesker.