¹Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās

¹Og det skjedde en av dagene mens han lærte folket i templet og forkynte evangeliet, da stod yppersteprestene og de skriftlærde frem sammen med de eldste

²Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis?

²og sa til ham: Si oss: Med hvad myndighet gjør du dette, eller hvem er det som har gitt dig denne myndighet?

³Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man:

³Men han svarte og sa til dem: Også jeg vil spørre eder om en ting; si mig:

⁴Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem?

⁴Johannes' dåp, var den fra himmelen eller fra mennesker?

⁵Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam?

⁵Men de samrådde sig med hverandre og sa: Sier vi: Fra himmelen, da sier han: Hvorfor trodde I ham da ikke?

⁶Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.

⁶Men sier vi: Fra mennesker, da stener hele folket oss; for de tror fullt og fast at Johannes var en profet.

⁷Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes.

⁷Og de svarte at de ikke visste hvor den var fra.

⁸Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru.

⁸Da sa Jesus til dem: Så sier heller ikke jeg eder med hvad myndighet jeg gjør dette.

⁹Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku.

⁹Han begynte da å si denne lignelse til folket: En mann plantet en vingård og leide den ut til vingårdsmenn og drog utenlands for lange tider.

¹⁰Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā.

¹⁰Og da tiden kom, sendte han en tjener til vingårdsmennene, forat de skulde gi ham av vingårdens frukt; men vingårdsmennene slo ham, og lot ham gå bort med tomme hender.

¹¹Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā.

¹¹Og han blev ved og sendte en annen tjener; men de slo også ham og hånte ham og lot ham gå bort med tomme hender.

¹²Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā.

¹²Og han blev ved og sendte en tredje; men de slo også ham til blods og kastet ham ut.

¹³Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros.

¹³Da sa vingårdens herre: Hvad skal jeg gjøre? Jeg vil sende min sønn, den elskede; de vil da vel undse sig for ham.

¹⁴Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!

¹⁴Men da vingårdsmennene fikk se ham, la de op råd med hverandre og sa: Dette er arvingen; la oss slå ham ihjel, så arven kan bli vår!

¹⁵Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs?

¹⁵Og de kastet ham ut av vingården og slo ham ihjel. Hvad skal nu vingårdens herre gjøre med dem?

¹⁶Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt!

¹⁶Han skal komme og drepe disse vingårdsmenn og overgi vingården til andre. Da de hørte det, sa de: Det må aldri skje!

¹⁷Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni?

¹⁷Men han så på dem og sa: Hvad er da dette som er skrevet: Den sten som bygningsmennene forkastet, den er blitt hjørnesten?

¹⁸Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

¹⁸Hver den som faller på denne sten, han skal knuses; men den som den faller på, ham skal den smuldre til støv.

¹⁹Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.

¹⁹Og de skriftlærde og yppersteprestene søkte å få lagt hånd på ham i samme stund; men de fryktet for folket; for de skjønte at det var om dem han hadde sagt denne lignelse.

²⁰Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai.

²⁰Og efterat de nogen tid hadde voktet på ham, sendte de lurere, som lot som de var rettferdige, for å fange ham i ord, så de kunde overgi ham til øvrigheten og til landshøvdingens makt.

²¹Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu;

²¹Og de spurte ham og sa: Mester! vi vet at du taler og lærer rett og gjør ikke forskjell på folk, men lærer Guds vei i sannhet;

²²Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē?

²²er det oss tillatt å gi keiseren skatt, eller ikke?

²³Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt?

²³Men han merket deres list og sa til dem:

²⁴Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara!

²⁴Vis mig en penning! Hvis billede og påskrift har den? De svarte: Keiserens.

²⁵Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva!

²⁵Da sa han til dem: Så gi da keiseren hvad keiserens er, og Gud hvad Guds er!

²⁶Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa.

²⁶Og de var ikke i stand til å fange ham i ord i folkets påhør, og de undret sig over hans svar, og tidde.

²⁷Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam,

²⁷Men det kom nogen av sadduseerne til ham, de som nekter at det er nogen opstandelse, og de spurte ham og sa:

²⁸Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!

²⁸Mester! Moses har foreskrevet oss at når en manns gifte bror dør og ikke har barn, da skal hans bror ta hans hustru til ekte og opreise sin bror avkom.

²⁹Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira.

²⁹Nu var det syv brødre; og den første tok sig en hustru og døde barnløs.

³⁰Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem.

³⁰Og den annen

³¹Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira.

³¹og den tredje tok henne, og likeså alle syv; de efterlot ikke barn, og døde.

³²Beigās pēc visiem nomira sieva.

³²Til sist døde også kvinnen.

³³Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva?

³³Hvem iblandt dem skal nu få kvinnen til hustru i opstandelsen? for alle syv har jo hatt henne til hustru.

³⁴Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti.

³⁴Og Jesus sa til dem: Denne verdens barn tar til ekte og gis til ekte;

³⁵Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems.

³⁵men de som aktes verdige til å få del i hin verden og i opstandelsen fra de døde, de hverken tar til ekte eller gis til ekte;

³⁶Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni.

³⁶for de kan ikke mere dø, for de er englene like og er Guds barn, idet de er opstandelsens barn.

³⁷Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.

³⁷Men at de døde står op, det har også Moses gitt til kjenne, der hvor det tales om tornebusken, når han kaller Herren Abrahams Gud og Isaks Gud og Jakobs Gud;

³⁸Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo.

³⁸men han er ikke de dødes Gud, men de levendes; for de lever alle for ham.

³⁹Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici.

³⁹Da svarte nogen av de skriftlærde og sa: Mester! du taler vel.

⁴⁰Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.

⁴⁰For de vågde ikke mere å spørre ham om noget.

⁴¹Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls?

⁴¹Men han sa til dem: Hvorledes kan det sies at Messias er Davids sønn?

⁴²Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas,

⁴²David selv sier jo i Salmenes bok: Herren sa til min herre: Sett dig ved min høire hånd,

⁴³Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1)

⁴³til jeg får lagt dine fiender til skammel for dine føtter!

⁴⁴Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls?

⁴⁴David kaller ham altså herre; hvorledes kan han da være hans sønn?

⁴⁵Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem:

⁴⁵Men i hele folkets påhør sa han til sine disipler:

⁴⁶Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos,

⁴⁶Vokt eder for de skriftlærde, som gjerne vil gå i side klær og gjerne vil la sig hilse på torvene og ha de øverste seter i synagogene og sitte øverst ved gjestebudene;

⁴⁷Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.

⁴⁷de som opeter enkers hus og for et syns skyld holder lange bønner! Disse skal få dess hårdere dom.