¹Tātad es jautāju: Vai Dievs savu tautu ir atmetis? - Nekādā ziņā; jo arī es esmu izraēlietis, Ābrahama pēcnācējs, no Benjamīna cilts.

¹Jeg sier altså: Har da Gud forkastet sitt folk? Langt derifra! også jeg er jo en israelitt, av Abrahams ætt, av Benjamins stamme;

²Dievs nav atmetis savu tautu, kuru Viņš iepriekš bija izredzējis. Vai jūs nezināt, ko Raksti saka par Eliju, kā viņš žēlojās Dievam par Izraēli?

²Gud har ikke forkastet sitt folk, som han forut kjente. Eller vet I ikke hvad Skriften sier på det sted om Elias, hvorledes han treder frem for Gud mot Israel:

³Kungs, tie nogalināja Tavus praviešus, viņi nopostīja Tavus altārus, un es esmu viens atlicis, un viņi tiecas pēc manas dzīvības.

³Herre! dine profeter drepte de, dine alter rev de ned, og jeg blev alene tilbake, og de står mig efter livet.

⁴Bet ko saka viņam Dieva atbilde? - Es atstāju sev septiņus tūkstošus vīru, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā.

⁴Men hvad sier Guds svar til ham? Jeg har levnet mig syv tusen menn som ikke har bøiet kne for Ba'al.

⁵Tā arī šinī laikā izglābts ir atlikums saskaņā ar žēlastības izvēli.

⁵Således er det da også i denne tid blitt en levning tilbake efter nådens utvelgelse;

⁶Bet ja no žēlastības, tad jau ne darbu dēļ, citādi žēlastība nebūtu žēlastība.

⁶men er det av nåde, da er det ikke mere av gjerninger, ellers blir nåden ikke mere nåde.

⁷Kā tad ir? - Pēc kā tiecās Izraēlis, to viņš nav sasniedzis, tikai izredzētie to sasniedza, bet pārējie palika apstulbināti,

⁷Hvorledes altså? Det som Israel attrår, det har det ikke nådd; men de utvalgte har nådd det, de andre er blitt forherdet,

⁸Kā rakstīts: Dievs deva viņiem truluma garu: acis, lai neredzētu, un ausis, lai nedzirdētu līdz pat šai dienai.

⁸som skrevet er: Gud gav dem en treghets ånd, øine til ikke å se med og ører til ikke å høre med, inntil den dag idag.

⁹Un Dāvids saka: Viņu galds lai tiem kļūst par slazdu un cilpu, un apgrēcību, un atmaksu.

⁹Og David sier: La deres bord bli dem til en strikke og en snare og en felle og en gjengjeldelse for dem!

¹⁰Viņu acis lai tiek aptumšotas, ka tie neredzētu, un viņu muguras liec vienmēr!

¹⁰la deres øine bli formørket, så de ikke ser, og bøi alltid deres rygg!

¹¹Tātad es jautāju: Vai viņi tā klupuši, lai kristu? Nekādā ziņā; bet viņu grēka dēļ pestīšana nākusi pagāniem, lai viņi ar tiem sacenstos.

¹¹Jeg sier altså: Har de da snublet for å falle? Langt derifra! men ved deres fall er frelsen kommet til hedningene, forat dette skal vekke dem til nidkjærhet;

¹²Bet ja viņu grēks ir pasaulei bagātība, un viņu mazais skaits pagāniem ieguvums, tad jo vairāk viņu pilnskaits.

¹²men er deres fall en rikdom for verden, og er tapet av dem en rikdom for hedninger, hvor meget mere da deres fylde!

¹³Un jums, pagāniem, es saku: Kamēr es esmu pagānu apustulis, es savu kalpošanu pagodināšu,

¹³For til eder taler jeg, I hedninger! Så sant som jeg er hedningenes apostel, priser jeg mitt embede,

¹⁴Kaut kādā veidā pamudinādams savus ciltsbrāļus uz sacensību un dažus no viņiem izglābdams.

¹⁴om jeg bare kunde vekke mine kjødelige frender til nidkjærhet og få frelst nogen av dem.

¹⁵Ja jau viņu atmešana ir izlīdzināšana pasaulei, kas tad būs pieņemšana, ja ne atdzīvināšana no mirušiem?

¹⁵For er verden blitt forlikt med Gud ved deres forkastelse, hvad annet vil da deres antagelse bli enn liv av døde?

¹⁶Ja pirmupuris ir svēts, tad arī visa mīkla, un ja sakne ir svēta, tad arī zari.

¹⁶Men er førstegrøden hellig, da er deigen det også, og er roten hellig, da er grenene det også.

¹⁷Bet ja daži zari nolauzti un tu, meža olīvkoka atvase, esi uzpotēta to vietā un esi kļuvusi olīvkoka saknes un sulas līdzdalībniece,

¹⁷Om nu allikevel nogen av grenene blev avbrutt, og du som var en vill oljekvist, blev innpodet iblandt dem og fikk del med dem i oljetreets rot og fedme,

¹⁸Tad nelielies zaru priekšā! Bet ja lielies, tad zini, ka ne tu nes sakni, bet sakne tevi!

¹⁸da ros dig ikke mot grenene! men hvis du roser dig, så er det dog ikke du som bærer roten, men roten som bærer dig.

¹⁹Tu varbūt sacīsi: Zari tika nolauzti, lai mani uzpotētu.

¹⁹Du vil da si: Grenene blev avbrutt forat jeg skulde bli innpodet.

²⁰Labi! Tie nolauzti neticības dēļ, bet tu stāvi, pateicoties ticībai; neesi augstprātīgs, bet bijīgs!

²⁰Vel! ved sin vantro blev de avbrutt, men du står ved din tro; vær ikke overmodig, men frykt!

²¹Jo ja Dievs nav saudzējis dabiskos zarus, tad taču arī tevi nesaudzēs.

²¹for sparte Gud ikke de naturlige grener, da vil han heller ikke spare dig.

²²Tāpēc vēro Dieva labumu un bardzību: bardzību pret tiem, kas krituši, bet pret sevi Dieva labumu, ja tu labajā pastāvēsi, citādi arī tevi nocirtīs.

²²Så se da Guds godhet og strenghet: Strenghet er over dem som er falt, men over dig er Guds godhet, såfremt du holder dig til hans godhet, ellers skal også du bli avhugget.

²³Bet arī tie tiks uzpotēti, ja viņi nepaliks savā neticībā, jo Dievs ir spējīgs viņus atkal uzpotēt.

²³Men hine skal også bli innpodet, såfremt de ikke holder ved i sin vantro; for Gud er mektig til å innpode dem igjen.

²⁴Jo ja tu esi nocirsts no meža olīvkoka, kam pēc dabas piederi, un pret dabu uzpotēts labajam olīvkokam, tad jo vairāk tie, kas attiecīgi savai dabai tiek uzpotēti savam olīvkokam.

²⁴For blev du avhugget av det oljetre som er vilt av naturen, og mot naturen innpodet i et godt oljetre, hvor meget mere skal de da bli innpodet i sitt eget oljetre, disse som av naturen hører det til.

²⁵Bet es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu (lai jūs nekļūtu iedomīgi), ka viena Izraēļa daļa skarta ar aklumu, līdz kamēr tautu visums būs iegājis.

²⁵For jeg vil ikke, brødre, at I skal være uvitende om denne hemmelighet - forat I ikke skal tykkes eder selv kloke - at forherdelse delvis er kommet over Israel, inntil fylden av hedningene er kommet inn,

²⁶Un tā viss Izraēlis tiktu glābts, kā rakstīts: No Siona nāks Glābējs un novērsīs bezdievību no Jēkaba.

²⁶og således skal hele Israel bli frelst, som skrevet er: Fra Sion skal redningsmannen komme, han skal bortrydde ugudelighet fra Jakob,

²⁷Un šī ir mana derība ar viņiem, ka es piedošu viņu grēkus. (Is.59,20)

²⁷og når jeg borttar deres synder, da er dette min pakt med dem.

²⁸Attiecībā uz evaņģēliju viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ, bet kas attiecas uz izredzēšanu, viņi ir vismīļie sentēvu dēļ.

²⁸Efter evangeliet er de fiender for eders skyld, men efter utvelgelsen er de elsket for fedrenes skyld;

²⁹Jo žēlastības dāvanas un aicinājumu Dievs nenožēlo.

²⁹for sine nådegaver og sitt kall angrer Gud ikke på.

³⁰Jo kā arī jūs kādreiz neticējāt Dievam, bet tagad esat ieguvuši žēlsirdību viņu neticības dēļ,

³⁰For likesom I før var ulydige mot Gud, men nu har fått miskunn ved disses ulydighet,

³¹Tā arī viņi neticēja jūsu apžēlošanai, lai paši iegūtu apžēlošanu.

³¹så har også disse nu vært ulydige, forat de også skal få miskunn ved den miskunn som er blitt eder til del;

³²Jo Dievs visu ieslēdzis neticībā, lai visus apžēlotu.

³²for Gud har overgitt dem alle til ulydighet forat han kunde miskunne sig over dem alle.

³³Ak, kāds ir Dieva gudrības un zināšanas bagātību dziļums! Cik neizprotami ir Viņa lēmumi un neizdibināmi Viņa ceļi!

³³O dyp av rikdom og visdom og kunnskap hos Gud! Hvor uransakelige hans dommer er, og hvor usporlige hans veier!

³⁴Jo kas gan ir izpratis Dieva prātu, vai kas bijis Viņa padomdevējs?

³⁴For hvem kjente Herrens sinn? eller hvem var hans rådgiver?

³⁵Vai kas Viņam iepriekš ko devis, lai saņemtu atlīdzinājumu?

³⁵Eller hvem gav ham noget først, så han skulde få vederlag igjen?

³⁶Jo no Viņa un caur Viņu, un Viņā ir viss. Viņam lai gods mūžīgi! Amen.

³⁶For av ham og ved ham og til ham er alle ting; ham være æren i evighet! Amen.