1Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.
1 Jangal taakoy da zunubikooney kulu goono ga maan Yesu gaa zama ngey ma maa se.
2Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.
2 Amma Farisi fonda borey da asariya dondonandikoy jance ka ne: «Bora din goono ga zunubikooniyaŋ kubayni ka ŋwa i banda.»
3Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams:
3 Yesu na misa fo ci i se ka ne:
4Kurš cilvēks no jums, kam simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod?
4 «Mate no araŋ boro fo ga te, d'a gonda feeji zangu, day afo ma daray a se? Manti a ga wayga cindi yagga din naŋ ganjo ra ka koy ka wo kaŋ daray din ceeci hal a ma di a?
5Un viņš, atradis to, priecādamies liek savos plecos.
5 Waato kaŋ a di a mo, a g'a sambu nga jasa gaa, a ga farhã mo.
6Un viņš, mājās pārnācis, sasauc draugus un kaimiņus un saka viņiem: Priecājieties ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi!
6 D'a to fu, kal a ma nga corey da nga gorokasiney kulu margu ka ne i se: ‹Araŋ ma farhã ay banda, zama ay di ay feejo kaŋ daray!›
7Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag.
7 Ay ga ne araŋ se: Yaadin mo no i ga farhã beena ra zunubikooni folloŋ boŋ kaŋ tuubi, ka bisa adilante wayga cindi yagga kaŋ si laami nda tuubiyaŋ.
8Vai atkal: kura sieviete, kam desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neiededzinās sveci un neizslaucīs māju, rūpīgi meklēdama, kamēr to neatradīs?
8 Wala wayboro kaŋ gonda nzarfu tamma way, da afolloŋ daray a se, manti a ga fitilla diyandi ka fuwo haabu, k'a ceeci nda himma hal a ma di a?
9Un viņa, to atradusi, sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: Priecājieties ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi!
9 Waato kaŋ a di a mo, kal a ma nga corey da nga gorokasiney margu ka ne: ‹Araŋ ma farhã ay banda zama ay di ay nzarfu tamma kaŋ daray ay se.›
10Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem.
10 Yaadin mo no ay ga ne araŋ se: farhã goono ga te Irikoy malaykey jine zunubikooni folloŋ kaŋ tuubi sabbay se.»
11Un Viņš sacīja: Kādam cilvēkam bija divi dēli.
11 A ne mo: «Boro fo gonda ize aru hinka.
12Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.
12 Koda ne nga baabo se: ‹Ay baaba, m'ay no ay baa ni arzaka ra kaŋ ay ga kokor ka du.› Baabo na nga arzaka fay ka no i se.
13Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.
13 Jirbi kayna yaŋ banda, kala koda na nga jinayey margu k'i ciya nooru, ka koy laabu fo kaŋ ga mooru. Noodin a na nga arzaka darandi furkutaray goray ra.
14Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu.
14 Waato kaŋ a n'a kulu ŋwa, kala haray bambata te laabo din ra. Moori na arwaso di.
15Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas.
15 A koy ka sarku laabo din boro fo banda, nga mo n'a daŋ saajo ra a ma nga gursuney kuru.
16Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.
16 A goono ga bini a ma nga gunda toonandi nda kobtey kaŋ gursuney goono ga ŋwa, amma boro kulu man'a no.
17Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā!
17 Amma waato kaŋ a laakalo ye a gaa, a ne: ‹Ay baaba goy-izey kulu gonda ŋwaari kaŋ ga wasa hal a ma cindi i se, ay mo, ay go ne ga bu da haray!
18Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.
18 Ay ga tun ka koy ay baabo do. Ay ga ne a se: Ay baaba, ay na zunubi te Irikoy kaŋ go beena ra se da ni se mo.
19Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!
19 Ay mana to i ma ne ay ya ni ize no koyne. M'ay ye danga ni goy-ize fo cine.›
20Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to.
20 A tun mo ka kaa nga baabo do. Amma za a go nangu mooro, baabo n'a fonnay. A bina hẽ da bakaraw. A zuru ka koy, k'a di k'a ganday, ka soobay k'a sunsum.
21Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
21 Izo mo ne a se: ‹Ay baaba, ay na zunubi te Irikoy kaŋ go beena ra se da ni se mo. Ay mana to i ma ne ay ya ni ize no koyne.›
22Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām,
22 Amma baabo ne nga bannyey se: ‹Araŋ ma waasu ka kande kwaay kaŋ ga boori nd'i kulu ka daŋ a gaa. Araŋ ma korbay daŋ a kamba gaa da taamey mo a cey gaa.
23Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies,
23 Wa kande handayzo kaŋ i kuru hal a naasu mo k'a wi. Iri ma ŋwa ka farhã.
24Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot.
24 Zama ay izo wo, a bu, a ye ka funa. A daray, a ye ka margu.› Kal i sintin ka farhã.
25Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību.
25 Amma ize hay-jina go fari. A goono ga kaa, kal a maan fuwo do. Kaŋ a maa dooni nda kobi nda gaani,
26Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir.
26 a na bannya fo ce ka hayey din baaru hã.
27Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu.
27 Kal a ne a se: ‹Ni nya izo no ka kaa. Ni baaba mo na handayze naasa wi zama a di a baani samay.›
28Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt.
28 Amma beero te bine; a wangu ka furo. Baabo fatta k'a faali.
29Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu;
29 Amma a tu ka ne nga baaba se: ‹Guna. Jiiri boobo no ay goono ga goy ni se. Ay mana ni sanni daaru baa ce fo. Ni man'ay no baa hincin ize fo zama ay ma farhã, in d'ay corey.
30Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.
30 Amma waato kaŋ ni izo wo kaa, nga kaŋ na ni arzaka darandi kaaruwey do, kala ni na handayzo kaŋ i kuru hal a naasu wi a se.›
31Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs;
31 Day baabo ne a se: ‹Ay izo, alwaati kulu ni go ay do. Hay kulu kaŋ ga ti ay wane, ni wane no.
32Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.
32 Amma a ga hima iri ma farhã ka te bine kaani, zama ni nya izo bu, a ye ka funa. A daray, a ye ka margu.› »